Mani atkal fascinē negribas tolerēšanas fakts ģimenēs. Kopš esmu spiesta ikdienā saskarties ar pusaudžiem sava dzīves biedra rodņā, sajūsmā gārdzu katru reizi, ka jaunieši drīkst negribēt. Un negrib arī. Negrib pilnīgi neko. Tas tiek pieņemts kā norma. Negrib arī jobijus un izklaides, par strādāšanu un mācībām pat nerunājāt.

No vienas puses ir trakoti jāpiespiež sevi neuzvilkties par tēmu "kad mēs augām...", no otras puses varbūt arī jāļauj tam planktonam sazelt. Būs vaļiem ko baroties.