Tas bija pamatiemesls, kāpēc pirms dažiem gadiem vispārējo izglītību pametu, svēti sev apsolīdamās tur neatgriezties. Nemitīgi progresēja sakārtojamo dokumentu kaudzes - skolā pēdējā gadā biju ar tām apaugusi vairāk nekā savulaik strādādama ministrijā vai pašvaldībā. Punktu pielika tas, ka saņēmu rājienu un soda sankcijas par nokavētu konsultāciju protokola iesniegšanu un netika uzklausīts paskaidrojums, ka protokolu nevarēju laikā pabeigt, jo turpināju strādāt ar visiem sanākušajiem skolēniem, kuru apkalpošana izgāja tālu ārpus konsultācijai atvēlētā laika... Nokavēto protokolu uzliku direktorei uz galda kopā ar atlūgumu un atlikušo mēnesi beidzot strādāju tā, kā pati uzskatīju par vajadzīgu - t.i.,par prioritāti izvēloties mācību stundas, nevis administratīvo darbu.

Un - vari man ticēt - tālajos deviņdesmitajos, kad sāku kā jauna, jūsmīga učenīte vēl bakalaura studiju laikā, tā nebija. Bija nesalīdzināmi daudz vairāk brīvības, drosmes, eksperimentu, radošā gara. Bija mazāk naudas un daudz mazāk dokumentu - bezmaz vai tikai žurnālu reizi pārnedēļās sarakstīt. Un tad šo darbu varēja mīlēt.