Jā, gut, grūti nepiekrist.

Es vēl norādītu uz blatu sistēmu un tai cieši stāvošo pārliecību, ka valsts ir kaut kas tāds, ko var un vajag apjāt. Blatu sistēma gan ir transformējusies; tagad caur pazīšanos var dabūt nevis čehoslovāku kurpes, bet pašvaldības pasūtījumu. Bet domāšana paliek tā pati: bet kā, man taču pirmām kārtām par sevi un saviem cilvēkiem jāparūpējas, kā gan citādi.

Par to dzīvošanu ārzemēs -- zināmā mērā tas pat tā jau notiek, brauc tak cilvēki uz ārzemēm redīsus mazgāt un, jēziņ, tiešām braukājot apkārt pa Latvijas laukiem tomēr duŗas acīs tas, ka iztaisnoto žogu un aiz klāva aizdzīto traktoru ir arvien vairāk. Vismaz man tā šķiet.

Citas lietas savukārt ne tikai netiek atmestas, bet gan pārveidotas tā, lai būtu dzīvotspējīgas arī mūsdienu pasaulē un tā tiek nodotas jaunām paaudzēm, kam ar padomju mantojumu pašām tiešas saskares nav bijis. Un tas sarūgtina: līdz šim varēja mierināt sevi ar domu, ka tad, kad pēdējais komjaunietis aizies pensijā, tad gan sāksies zelta laiki. Ne vella, komjaunieši veiksmīgi izskolojuši jaunu paaudzi.

Lai gan vispār man šķiet, ka mēs savai nenoliedzami traumatiskajai padomju pieredzei pierakstām pārāk daudz vispārcilvēcisku īpašību. Kā kaut kas, tā tas tāpēc, ka mums Padsavienība darījusi gauži. Nupat kā reizi biju Beļģijas pāķos; tur arī sarūsējušas mašīnas stāv pagalmos un pamestās fabrīkas stāv izsistiem logiem (Latvijā tomēr esam tikuši līdz tam, ka daudzviet izsistie logi aizlikti skaidu plāksnēm). Tiesa, pudeles neviens uz ielām nemētā un zālienu pļauj. Bet atkal, piemēram, Strenčos tukšās izdzertās dvuļas arī kārtīgi samestas otrreizējās pārstrādes konteinerā.