Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss VIII 
7.-Jan-2016 07:28 pm
"Iztēlojieties Kubaņas, Ukrainas vai Moldāvijas kolhozu, kas audzē ābolus. Milzīgs dārzs, kas pilns ar āboliem. Tie visi guļ zemē un pūst. Tie nevienam nav vajadzīgi. Tuvākie pārstrādes uzņēmumi pārpildīti, bet tālāk nevar nosūtīt – nav taras, nav kravas mašīnu un benzīna. Āboli sapūs. Bet kolhozs saņems prēmiju par plāna pārpildi. Tā pati "Ļiteraturnaja gazeta", kam bija ļauts ierobežoti kritizēt negācijas, rakstīja:
"Tikai manā brigādē vien," - žēlojās Mičurina vārdā nosauktā kolhoza priekšsēdētājs (starp citu, Sociālistiskā Darba Varonis), - "pagājušajā gadā aizgāja bojā vairāk nekā tūkstotis tonnu sakņu. Septiņdesmit tonnu saldo piparu tā arī sapuva kaudzēs uz lauka. Neviens tos negribēja pieņemt.
Slobodzeiskas rajonā stāvoklis bija labāks nekā citos – tur spēcīgāka pārstrādes trūpniecība, tāpēc uz lauka gāja bojā tikai 20% ražas, tas ir, 40 tūkstoši tonnu. Bet ko darīt citur? Konservu fabrikām nav tādu jaudas rezervju, tā ka ražas novākšanas laikā pietika iziet no ierindas vienai līnijai, un visas Tiraspoles ielas piedzītas ar kravas mašīnām, no kurām tek tomātu sula." Neraugoties uz to, kolhozniekiem, tāpat kā visiem citiem, lika cīnīties par ražīguma kāpināšanu, avīzes rakstīja par lieliskajiem centieniem: panākt ražību 700 centneru tomātu no hektāra, 135 centnerus augļu. Turpat blakus laukiem, kur kaudzēm puva augļi un dārzeņi, organizēja sapulces, lai pieņemtu sociālistiskās saistības – nākamajā gadā novākt vēl vairāk! Tagad Moldova ražo ap 800 tūkstošiem tonnu sakņu, un šo skaitli grasās divkāršot.
"Reiz kolhoza priekšsēdētājs, kuram gāja bojā ābolu raža, sasparojās uz pārkāpumu: no blēža piegādātāja nopirka taras dēlīšus par kolhoza naudu. No dēlīšiem izgatavoja kastes; ražu izglāba, bet darījums nāca gaismā, un priekšsēdētājs nokļuva aiz restēm." (..)
Mana vecuma cilvēki atceras, kā piespiedu kārtā (PSRS par to ironizēja "brīvprātīgi piespiedu kārtā") padomju pilsoņiem bija jāstrādā sakņu bāzēs – no pamatdarba noņēma zinātniekus, inženierus, ārstus un pasniedzējus un pēc partijas komitejas norīkojuma dzina uz sakņu bāzēm šķirot sapuvušo saturu. Vai atceraties? Bet apģērbu atceraties? Cimdi, zābaki... Tur bez zābakiem nekādi nevarēja iztikt, jo reizēm nācās līdz potītēm brist pa sakņu puvekļiem. Gāju šķirot padomju puvekļus, kad biju students, pēc tam – kad biju inženieris. Gadu no gada... (..) katra padomju inteliģenta atmiņas: "Silta aprīļa diena. Mēs ieiejam pa lielas Maskavas sakņu bāzes vārtiem, kas atrodas kur aiz Begovajas ielas. No rīta visiem institūta darbiniekiem izdalīja gumijas zābakus, un jau ar pirmajiem darba mirkļiem saprotam, cik ļoti tie šeit nepieciešami. Sperot soli, vienkārši grimsti puvušo kartupeļi masā. Strādājam bezcerīgā bunkurā – te neko neizdosies glābt. Vajag tikai sagrābt sapuvušos kartupeļus, kamēr tie vēl netek cauri pītajai stieples liekšķerei, un atbrīvot vietu jaunai ražai. Blakus bunkurā, runā, stāvoklis nedaudz labāks. Tur izdevies salasīt pāris kastes. Kartupeļi sīki, iepuvuši, bet veikalā pēc tiem stāvēs rinda."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 260.-261. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
Comments 
8.-Jan-2016 06:28 pm
Nu tā pa lielam 2PK un okupācijas izpētei tiek dots pamatfinansējums, cik dzirdēts. Zinu, ka nepopulāru tēmu pētniekiem ir grūtības ar kādu nebūt atbalstu. Bet vai ir kāda "no augšas" kūrēta finansējuma sistēma tam dot, tam nedot, nudien nezinu. Gluži vienkārši neesmu interesējies, kā tās lietas darās, jo pats esmu ārpus akadēmiskās aprites.
This page was loaded Maijs 4. 2024, 4:24 pm GMT.