Vēl XIX gs. beigās pamattransports bija zirgu pajūgs. Bet zirgs, kā zināms, ēd auzas (principā zirgs var ēst arī tikai zāli un sienu, taču tad nebūs nekāds vilcējs). Pēc tam parādījās automobiļi, kas XX gs. pirmajā pusē pilnībā izspieda zirgu miljonus no aprites, tb tos pārstrādāja desās. Un ko šādā situācijā lai dara zemkopji, kuri tradicionāli jau gadsimtiem audzējuši auzas? Vai nu šiem jāpārprofilējas un jāsāk audzēt gurķus, vai jāmeklē jaunus noieta tirgus. Bet tirgus ir cilvēki – lai tie pirktu auzas, viņiem ir jāiestāsta, kāpēc tās jāpērk.

Uzdevums ir grūts, taču ne neiespējams. Lieta tāda, ka līdz tam cilvēki auzas pārtikā lietoja tikai visbriesmīgākajā badā, līdz ar ozolzīļu maizi un zābakzoļu zupu. Pat auzu putras dzimtene ir kalnainā un nabadzīgā Skotija, kur bads bija stacionārs visus viduslaikus un jaunos laikus, bet auzas aug pat visdraņķīgākajā augsnē (tāpēc barības vielu ziņā reizes piecas nabadzīgākas par kviešiem). Līdzenumos, vecajā labajā Anglijā, neviens neko tādu pat iedomāties nevarēja: A grain, which in England is generally given to horses, but in Scotland supports the people. Ādams Smits šo skotu virtuves īpatnību uzskatīja par kauna traipu, un cītīgi aģitēja tos civilizēties un sākt audzēt kartupeļus. Vienīgi vēl Austrumeiropā auzas lietoja pārtikā - tās pašas nabadzības dēļ (vasaras īsas, mitras un aukstas, biežas neražas, pastāvīgs trūkums), un arī tad ķīseļa veidā (piena upes auzu ķīseļa krastos - dzimtcilvēka sapņu zeme).

Pie tam tās nebija pārslas, bet graudi - līdz izgudroja dzirnavas, kurās graudus saspieda, nevis samala, auzas bija tikai lopbarība. Un, kaut pārslu dzirnavas tika izgudrotas jau 1850. gados ASV, auzu pārslas pamazām sāka izmantot paši trūcīgākie tikai 1880. gadu vidū - ja ticam padomju režisoram Masļeņikovam (Игорь Масленников), tad arī lords Baskervils, - bet kaut cik nopietnu biznesu auzu pārslu ražošana un tirdzniecība kļuva tikai ap 1900. gadu (Vikipēdija: In 1888, a trust or holding company combined the nation's seven largest mills into the American Cereal Company using the Quaker Oats brand name. By 1900 technology, entrepreneurship, and the "Man in Quaker Garb"—a symbol of plain honesty and reliability—gave Quaker Oats a national market and annual sales of $10 million. Early in the 20th century, the Quaker Oats Company (formed in 1901 to replace the American Cereal Company) jumped into the world market... Crowell's intensive advertising campaign in the 1920s and 1930s featured promotions with such celebrities as Babe Ruth, Max Baer, and Shirley Temple. Sponsorship of the popular "Rin-Tin-Tin" and "Sergeant Preston of the Yukon" radio shows aided the company's expansion during the depression. Meat rationing during World War II boosted annual sales to $90 million, and by 1956 sales topped $277 million. By 1964 the firm sold over 200 products, grossed over $500 million, and claimed that 8 million people ate Quaker Oats each day.).

T.i. auzu kā cilvēku pārtikas uzvaras gājiens sākās vienlaikus ar zirgu skaita samazināšanos, līdz 1950. gados sasniedza maksimumu. Tikai kukurūza un kvieši pārsniedza sējumu platību ziņā auzas: 1870. gada 10 350 000 akri 1900. gadā bija pieauguši līdz 31 000 000, bet 1930. gadā jau bija 40 000 000 (http://naldc.nal.usda.gov/download/CAT87216435/PDF). Slavenā britu auzu putra - spartisku un sportisku džentlmeņu ēdiens, - ir tīrs amerikāņu imports, ko ne ar labu vārdu pirmo reizi britu literatūrā piemin tikai 1875. gadā (http://thelanguageofblogs.typepad.com/a_month_of_porridge/2011/10/porridge-and-literature-i-topped-with-primroses.html). Un tikai pēc gadu desmitiem šis jaunizdomājums, pateicoties konsekventai un monotonai reklāmai – ...Oatmeal...makes your blоod tingle, nerves strong and steady, brain clear and active, muscles powerful. It makes flesh rather than fat, but enough fat for reserve force. It builds children up symmetrically into brainy and robust men and women... – pēc ilgstošas smadzeņu skalošanas tika iesmērēts pircējam. Tā kā auzu pārslu parādīšanās cilvēku racionā ir samērā nesena parādība, pie tam dīvainā kārtā sakrīt ar to iepriekšējo patērētāju skaita strauju samazināšanos.

Nepagāja ne 100 gadi, kad jebkurā sabiedriskajā aptaujā šis lopbarības paveids tiktu atzīts par tradicionālāko no vecmāmiņu virtuves (Latvijā trešajā vietā pēc ziemeļvācu štovētajiem kāpostiem un bavāriešu desiņām), veselības garantu, ko senči ēduši paaudžu paaudzēs, un ierakstītu Preambulā. Tā kā atliek tikai pateikties Džā, ka šobrīd šo pašu iemeslu dēļ ar kāru muti ik rītu brokastīs neēdam presēta siena vai kukurūzas lakstu briketītes, aizdarītas ar zapti vai cukuru, lai var ieēst. ;)