Aiz loga vējš plosa liepas (reti kad iegriežas ezera virzienā, taču kad iegriežas, tad izpūš visus kaulus), kaķis snauduļo gultā, gatavodamies vakara cirslīšu medībām, un uznāca skumjas. Skumjas par to, ka nav iespējams apstādināt mirkli, piefiksēt, kā šalc, kā gaiss viegli smaržo pēc kaut kā netverama, pēc priedes dēļa, pēc melleņu mētrām, pēc pītā klūgu krēsla, pēc vecā vatētā deķa uz gultas un netverama lauku mājas putekļa gaisā, kā dzirdu lejā dipinam mazas kājeles un zinu, ka tūdaļ pa kāpnēm skries augšā meitēns savā zilajā pidžamā, saucot, ka jāiet lasīt vakara pasaciņu. Nevar to ne nofotogrāfēt, ne pierakstīt. Nav vārdu. Tas ir kā rakstīt par seksu: lai kādus vārdus izvēlētos, rezultāts vienmēr būs banāls un ne tas, kas pārdzīvots. Un pēc brīža atcerēsies tikai, ka bija, bet smaržu un to jušanu vairs nē. Bet vēl pēc laika arī tas pagaisīs. Tāpat kā praktiski vairs neatceros tās sajūtas, kā mazām kājelēm skrēju lejup pa saules nokveldētajām Kuršu ieliņas smiltīm lejup uz Baltezeru, kā ar kaimiņpuikām grebām no vectēvam nospertajiem dēļu galiem kuģīšus (atceros tikai to, ka kā reizi biju lasījis par Pīteru Bladu, tāpēc savu kuģīti nosaucu par "Arabellu"), vai stigas izcirtumā būvējām bunkuru. Kaut kādi pabalējuši fragmenti, kā no sen redzētas filmas, kuras sižetu vairs neatceries. Mazliet žēl.

Vajadzēja tomēr skolā nopietnāk uztvert to sacerējumu rakstīšanu, varbūt būtu iemācījies pierakstīt sajūtas, lai neaizmirstu.