Ja tā padomā, t.s. sazvērestības teorijas ir mūsdienu civilizācijai raksturīgās attālinātās iesaistes politikā blakne. Viduslaiku zemnieki, kas veidoja savus 95% populācijas, vispār politikā nebija iesaistīti - viņus absolūti neinteresēja, kā kuram "tur augšā" iet troņu spēlēs, bet visādas tur režīmu maiņas drīzāk tika uztvertas kā dabas stihija. Nu tur mēris, plūdi, neraža u.tml. Un par varas augšējiem ešeloniem zināja mazāk, nekā mūsdienu piektklasnieks par dzīvību uz Marsa. Savukārt antīkās pasaules polisas pilsoņi vai jauno laiku pilsētu namnieki/buržuā ne tikai paši bija iesaistīti politikā, bet vēl aktīvi palīdzēja to veidot, ietekmēt reziltātus. Savukārt mūsdienu civilizācijas vidusmēra pārstāvis ir kaut kur pa vidu: it kā politikā tiek iesaistīts pa laikam (parlamenta vēlēšanas, pašvaldību vēlēšanas u.tml.), taču vērot procesus klātienē un ietekmēt rezultātus nekādi nevar. Attiecīgi, caur mediju prizmu no tāluma vērojot "tautas priekšstāvju" grupēšanus un pārgrupēšanos, dzimst attālinātās iesaistes priekšstats par politiku kā sazvērnieku grupas darbības rezultātu.