uff... Ieripoju no skujmežu sila un mežezeru arōma lielpilsētas asfalta un betona smārdā.
2 nedēļas pavadītas ilgus gadus nejustā un jau pusaizmirstā laimes sajūtā, autentiskajā dievzemītē, kur zemnieki dzīvo savu dzīvi un no sirds brīnās par to, ko tur pilsētnieki sapreambumbulējušies. Jo šie vienārši ir tādi kādi ir un dzīvo, nevis ko aizstāv vai pret ko cīnās. Bet, tā tam latvieš' cilvēk' tā Rīgas Saeima ir tikpat sveša kā kolonija uz Marsa, tad neviens to še neņem pierē. Kā savulaik Preiļu mācītājs sprediķī teica: pārdzeīvūjām tūs cara laikus, pārdzeivūjām tūs ulmaņlaikus, pārdzeīvūjām vācu laikus, pārdzeīvūjām krīvu laikus, un tū tagadējo luturu laldeišanu Reigā arī pārdzeivūsim. Tā kā visi preambumbulētāji var sust mierā, papīrīšus aprakstot - vismaz Kurzemes mežos ne viņi paši, ne viņu skrīpājumi nevienu neinteresē.
No sirds komfortabli jutos šajā izteikti maskulīnajā vidē, kur neviens neprāto par dzimtes lomām u.c. figņām, bet pļauj rudzus, gāž kokus, skalda malku, ja sagribas ēst - iet mežā pēc sivēna vai ezerā pēc zandartiem. Un pat manas nešpetnās suitietes, kas te Rīgā visu diriēģē, priecīgas rosās pie plīts, mīcīdamas kotletes, un lielākā protesta izpausme pret to, ka tēvs ar viru pārrodas no meža ar zivju toveri, ir nevis lepni atcirst "kas makšķerē, tas tīra", bet klusu paslēpties aiz mātes priekšauta - mēs te mammai palīdzam. Jo kā pa slieksni mājā iekšā, tā valda sievietes, un veči tikai pienes malku, bet kā solis pār slieksni pagalmā, tad visas Hannas var bēgt vai nebēgt, tā vīri nosaka, kas un kā - lomas un dzimtes ir tādas pašas, kā pirms 500 gadiem, un neviens tās jaunizdomātās teorijas pamanījis nav. Un zinies, tādam pilsētas tirliņam kā man sāk šķist, ka augstākais pačots ir nevis tas, ka hipotētiski varētu atrakstīt Tīronu Uldža ar uzaicinājumu, tipa uzraksti priekš RL ko par Livōnijas karu, bet gan Godeļu Gata uzslava, ka priekš baltrocīša es to huskvarni gana stabili turu rokā, vai kad sievastēvs piesēž apspriesties, kā pārbūvēt jumta notekcaurules.
Tagad tikai lielākā problēma ir pirms brokastīm atcerēties, ka nu vairs nevar kādu 10 oliņu omleti cept - nav jau vairs priedes jāgāž, - bet gan jāiztiek ar pāris tostermaizītēm un salātlapiņu, lai nenonāktu līdz tam (tālu nav jāiet), ka Michelin uzaicinās par reklāmas vēderu seju.