Mīļo dienasgrāmat', jāazīmē, ka nu jau pāris nedēļas jūtos absolūti laimīgs. Ne tā po žizņi - tā tikai pēdējos 2 gadus, kad ne par ko neīdu, viss šķiet šokolāde, - bet tā tieši gadalaiku sajūtās. Beidzot vasara ir vasara, nevis rudens prelūdija, un beidzot var cilvēks pilnvērtīgi lasīt Sanmikelu, Mana ģimene un citi zvēri, 100 vientulības gadus u.c. klasiku - izjust to līdz muguras smadzenēm. Jo ja jūti tikai skandināvus ar viņu sniega un slapjdraņķa sajūtām, tad ļoti daudz kas no pasaules paliek nesaprasts un neizjusts. Bet nu beidzot sajutu, kas ir siesta. Galvenais ir neveikt straujas kustības. Un nolēmu: vecumdienās emigrēju uz Portugāli.
Nebūšu nu tas, kurš te pirmais akmeni metīs, jo tāds pats. :)