Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Commenting To 
25.-Feb-2014 05:59 pm - Lending to the Borrower from Hell
No Antoina uzzināju, ka nupat iznākusi burvīga grāmata Lending to the Borrower from Hell: Debt, Taxes, and Default in the Age of Philip II by Mauricio Drelichman, Hans-Joachim Voth, ko noteikti vērts palasīt. Būtībā autori apkopojuši vienā veselumā pārstrādātu savu publikāciju kopumu, taču, ja publikācijas lielāko tiesu ir klasiskā "sausā" akadēmiskā stilā ieturēti pārskati un "šauru" jautājumu analīzes, tad te viss kopums ir apvienots vienā koncepcijā, kas savieno līdzšinējo pētīkumu mozaīkas gabaliņus kopējā XVI gs. valsts finanšu, administratīvajā un militārajā naratīvā.



No vienas puses, kad autori iziet no savas šauri specifiskās jomas, viņi balstās uz pašiem svaigākajiem pētījumiem par agro jauno laiku valsts evolūciju. No otras puses, savā jomā viņi bez žēlastības un racionāli - gluži kā landsknehtu karē to rindās ielauzušos bruņinieku, - likvidē agrāk izvirzītas hipotēzes, ja tās nav izrādījušās dzīvotspējīgas. Tāpēc bez pietātes apšauba tādas konstrukcijas kā, piemēram, "Kastīlija daudz aizņēmās un daudz karoja, tāpēc panīka, bet Anglija aizņēmās vēl vairāk un karoja vēl vairāk, tāpēc dominēja". Bez žēlastības sadevuši arī manis dievinātajam sirmajam Brodēlam, uzvaicājot, kas pamatā viņa uzskatam, ka katrs no Filipa II defoltiem (default) iznīcināja varzu lētticīgu kreditoru, kurus nomainīja nākošā, acīmredzot tikpat lētticīgu un avantūristiski riskēt kāru banķieru? Jo pati šīs domas iracionalitāte mulsina: katram, kurš kaut nedaudz orientējas banku darbībā un augļotāju profesijā, visai grūti iztēloties šos vilkačus uzvalkos kā naivus tauriņus lidojot pretī vilinošajai sveces liesmai, lai sadegtu. Un autori pacentušies, parakušies avotos un pēc dokumentiem secina, ka defolti bijuši tikai īslaicīgas likviditātes krīzes, bet finansistu klani palika labos plusos, tāpēc bija gatavi kreditēt Filipu II vēl un vēl. Saņēmuši pēc nopelniem arī tie, kas krietni pārspīlējuši defoltu apjomu, jo realitātē sitiens skāra labi ja 1/4 no kroņa parādiem, savukārt parādu restrukturizācija visnotaļ apmierināja banķierus, kaut pēc mūsdienu mērogiem Filips nebūt nebija kreditora sapnis.

Uzskatāmi redzams, ka ne tikai viduslaiku sabiedrību var saprast tikai karadarbības kontekstā: no katriem pieciem dukātiem savā kasē, četrus Filipam nācās tērēt armijai, un aiz visiem MIRR skaitļiem, valūtu konvertācijām u.c. papīru būšanas var redzēt nerimstošu bungu rīboņu un kastīliešu terciju soli, kad dženoviešu zelts Flandrijā kā alķīmiķa ēzē pārvērtās par uguni un zobenu pret herētiķiem, kas stāvēja un krita, aizstāvot savas tiesības vajāt kārtīgus katoļus. Vispārzināms (tb visur pieminēts) tas, ka Spānijas armijas Ahileja papēdis bija gana regulārie streiki un dumpji gadījumos, kad aizkavējās algas izmaksa. Taču autori norāda, ka viss nebūt nav tik viennozīmīgi, kā to savulaik Markss aprakstījis - dumpjiem visai maza saistība ar Kastīlijas investīciju apsīkumu. Gluži pretēji: dumpošanās parasti sākās tad, kad ienācās lielākas summas, nekā paredzēts, kas liek domāt, ka karaspēka streiki un atsacīšanās karot nebija vis reakcija uz resursu trūkumu, bet gan pierasta kaulēšanās starp karavadoni, karali un ierindas karavīru par algas izmaksas termiņiem. Tā pēc 1575. gada valsts bankrota Filips nosūtīja uz Flandriju 732 000 ekjū, kas piecas reizes pārsniedza karavīriem neizmaksāto algu. Taču sadumpojušies karavīri to nesaņēma tāpēc, ka Flandrijas Valsts padome, kurā absolūtais vairums bija vietējie, nolēma mazliet dzīt politisku intrigu - karaspēka atsacīšanās pakļauties smagi iedragāja krona plānus, iespējas un ambīcijas, - un gluži vienkārši atsūtīto naudu streikojošajiem algotņiem neizmaksāja. Nekas tā nenāca par labu holandiešu centienoiem panākt lielāku autonomiju vai pat atdalīties no kroņa, bija šī plāniņa izraisītā "spāņu trakošana", kad 1576. gadā sadumpojušies karavīri izlaupīja Antverpeni. To nežēlība, izlaupot pavalstnieku īpašumus, izsauca tādu vispārēju sašutumu, ka tikai ap 1584. gadu Madride atkal spēja kontrolēt tikpat plašu teritoriju Nīderlandē, kā pirms 1576. gada. Diemžēl citi algas neizmaksāšanas iemesli netiek aplūkoti (tb ja nauda tomēr bija, tad, acīmredzot, valsts un pakdoto attiecības bijušas līdzīgas kā mūsdienās, tb valsts aplaupa un slauc tos, kuri to piecieš, bet maksā tiem, kas negrasās patriotisma vārdā sajozt jostas ciešāk; algotņus varas vīri krāpuši vienmēr un visos laikos, taču tajā pašā Francijas armijā landsknehti un šveicieši algu vienmēr saņēma laikā un pilnu summu, jo pretējā gadījumā tie bez kavēšanās pagriezās un devās prom, atstājot darba devēju vienu pašu, savukārt tie, kas kalpoja patriotisma vadīti - it sevišķi ja dienests kur ellē ratā provinces garnizonā - lielāko tiesu palika bez algas).

Aplūkots jautājums, kā piespiest parādnieku norēķināties, ja viņš ir karalis. Skrupulozi analizēti no arhīvu aizmirstības izvilktie parādsaistību līgumi, punkts pa punktam (diemžēl pielikumā nav neviena pilna līguma kā parauga), kas aplam vērtīgi. Skan neticami, taču jau XVI gs. Spānijas karalistē izmantoja vairāklīmeņa sindicētos kredītus, tālākpārdeva obligācijas, parādus restrukturizēja ar vērtspapīriem un tamlīdzīgiem mums vislabi zināmiem mūsdienu trikiem. Īsta dārgmetāla nauda šajās shēmās parādās gandrīz tikai kad to atveda kuģi no Indijas un kad to armijas nometnē izmaksāja karavīriem, bet visās pārējās finanšu operācijās cirkulēja ar cipariņiem aprakstīti papīrīši. Pie tam Dženovas banķieri visai veiksmīgi atrisināja problēmu kā piespiest parādnieku atdot parādu un maksāt procentus, ja kreditors nevar vērsties tiesā un nevar parādnieku piespiest fiziski. Gluži vienkārši bankas kreditēja karali nevis pa vienai, bet savstarpēji ilggadējas sadarbības un asinsradniecības saišu saistītās grupās. Savukārt katra banka tālāk cedēja daļu parādu finanšu tirgū un sadalīja starp partneriem, sedzot citus darījumus. Šī dženoviešu savstarpējo norēķinu sistēma veidoja ciešu tīklu, no kura nevarēja izdalīt kādu atsevišķu dalībnieku. Riski un peļņa bija eleganti izkliedēta starp spēlētājiem, un pēc autoru domām bija pat drošāka nekā mūsdienu banku sistēma. Kad karalis paziņoja par maksājumu pārtraukšanu (to mēģināja laiku pa laikam, kad karalis "nejauši" atklāja, ka te darīšana ar Rakstos nosodīto augļošanas grēku, un jāglābj banķieru dvēseles), momentā visas bankas pasludināja karaļa boikotu. Bet neviens cits visā Eiropā nevarēja sagādāt tik daudz naudas, cik Filipam vajadzēja. Karalsi gan pāris reizes mēģināja spirināties, piedāvājot superizdevīgus piedāvājumus atsevišķām bankām, taču visas atteicās un Madridei nācās piekrist šī viduslaiku SVF piedāvātajam/uzspiestajam parādu restrukturizācijas plānam. Fugeru banka, kas darbojās pēc klasiskās aizdevumu un depozītu piesaistīšanas shēmas karaļa kreditēšanā, gan bija šajā ziņā daudz ievainojamāka, taču arī viņi ne reizi neesot palikuši mīnusos, par spīti Brodēla viedoklim. Interesanti, ka 1575. gadā Fugeru banka pati pārstāja kreditēt karali, jo esot nobijušies, ka tas agri vai vēlu vienosies ar dženoviešiem, un tad varēs "uzmest" Fugerus, kuru rīcībā nebija tik efektīga ietekmēšanas mehānisma.

Visas četras likviditātes krīzes Filipa II laikā bija tikai pašas nopietnākās, bet tā īslaicīgas norēķināšanās grūtības valsti skāra pa brīdim, tikai par tām neviens īpaši neraksta. Interesanti, ka kredītlīgumos visai detalizēti tika aplūkota pušu rīcība force majeure gadījumā. Piemēram, tika atrunāts, ka tā kā karalis parāda procentus un, iespējams, pamatsummu maksā no Jaunās pasaules sudraba, tad ja maksājums aizkavēsies, jo aizkavējusies Sudraba flote, papildus būs jāmaksā 1% mēnesī. Līdzīgi soda procenti skāra arī banķierus (gluži kā mūsdienās, arī tajos laikos bankas visai bieži nepildīja vai pildīja ar nokavēšanos savas saistības). Sistēma bija perfekta, viss atrunāts: visi iespējamie strīdus momenti tika paredzēti līguma slēgšanas brīdī, kad galva skaidra, lai nevajadzētu sagaidīt neparedzētas izmaksas un tad sākt histēriski mainīt līguma nosacījumus, kas neizbēgami būs neizdevīgāki kādai no pusēm.

Par vēsturniekiem, kas iekrituši, lasot banķieru vēstules defolta brīdī. Protams, kad karalis pasludina, ka naudas nebūs, pirmajā niknumā banķieris partnerim vai uz mājām ne to vien uzrakstīs, kā nekā visi plāni izjaukti, taču jau nākamajā dienā viņš stājas kolēģu rindā pie pils vārtiem, piedāvājot karalim nākošo kredītu. Lieta tāda, ka viss tika plānots ilgtermiņā, ierēķinot arī šādus īslaicīgus riskus, pie tam Filips vienmēr parādus nomaksāja. Pat vēl vairāk - defoltus varēja prognozēt ar precizitāti līdz mēnesim, pie tam kad tie tika izsludināti, lielākā daļa kredītu jau bija atmaksāti (defolti skāra labi ja 1/4 parāda). Darbā aprakstītajā laika posmā (1566.-1598.) neviena banka necieta, visi nopelnīja vismaz savus garantētos 7,14% gada ienākumus no drošajām "pastāvīgajām" obligācijām (juros), kuras kronis vienmēr sedza. Parasti bankas deva karalim īstermina kredītus par 20,3% gadā, taču defoltu gadījumā, ja karalis ietiepās, peļņa varēja sarukt līdz 9% kas, protams, bija ļoti sāpīgi (nenopelnīta nauda ir zaudēta nauda), lielās peļņas periodi mijās ar kavējumiem vai defoltiem, taču vidēji, kā aprēķinājuši autori, Filipa II kreditori vidēji pelnīja 11,6% gadā. Un, galu galā, kredīta atdošanu garantēja ķīlas, kas arī deva ienākumus. Ilgtermiņā bankas, kā vienmēr, bija vinnētājas.

Principā karaļa ienākumi pārsniedza tēriņus, taču valstij bija nepieciešama ienākumu stabilitāte un regularitāte. Viņš zināja, ka grūtību gadījumā dženovieši visai saprotoši uztvers maksājumu aizkavēšanos (līgumos ļoti bieži iekļāva punktu par % maiņu gadījumā, ja karalis vēlas mainīt kredīta atdošanas termiņus, bet tos nācās mainīt bieži, ja Sudraba flote aizkavējās, britu pirāti kļuva pārāk nekaunīgi vai vienkārši vajadzēja vest pie prāta kādu seperātisma pārņemtu provinci vai nekaunīgu kaimiņu). Kredīti gluži vienkārši bija nepieciešami, lai uzturētu pastāvīgu un vienmērīgu valsts finanšu plūsmu. Filipa nāves brīdī valsts parāds, attiecībā pret ienākumiem, bija tāds pats kā viņa valdīšanas sākumā pirms 33 gadiem. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm (arī ar tās galveno pretinieku nākotnē, Angliju), Filipa II laikā Spānija savu parādu apkalpošanai gadā tērēja visai maz un saimniecības attīstība ritēja daudz sekmīgāk. Kaut tā nemitīgi kur karoja, budžeta deficīta nebija (izņemot četrus smagos gadus, kad vienlaikus sakrita sacelšanās Flandrijā un Armādas bojāeja, kad nācās pirmo reizi aizņemties, lai atmaksātu iepriekšējā aizņēmuma procentus). Vidēji valsts ienākumi bija 32%.

Autori norāda, ka agrajos Jaunajos laikos juridisko tiesību jomā atšķirības starp monarhiem Eiropā praktiski nebija - Spānijas karaļa vara bija tikpat ierobežota kā Anglijas, varbūt pat vēl ierobežotāka. Ja Filipa II militārās aktivitātes tiek nesaudzīgi kritizētas kā mazefektīvas, tad viņa finanšu un saimnieciskā politika esot bijusi ievērojami progresīvāka, nekā kaimiņiem. Spānija zaudēja militāri, bet vēlāk - valsts centralizācijas ziņā. Madride pārāk paļāvās uz provinču kortesiem (parlamentiem), pārāk daudz vaļas deva pilsētu rātēm, respektēja bruņniecības autonomiju. Savukārt tās galvenā konkurente Anglija pēc t.s. Slavenās revolūcijas ieviesa patiesi efektīvu un dzelžainu birokrātiju: centralizētu, ar pastāvīgu algu, darbinieku kontroli, izteiktu hierarhiju, sodu un stimulu sistēmu. Vēlāk, 1780. gados Viljama Pita reformas to visu uzlaboja, sakārtojot tiešo nodokļu iekasēšanas sistēmu un liekot pamatus absolūtai novitātei: ienākumu nodoklim, ko līdz tam cilvēce nezināja. Briti izveidoja sistēmu, kas spēja ātri un efektīvi iekasēt nodokļus, neapturot valsts ekonomisko attīstību.

Karalim bija vairāki ienākumu avoti, kurus nekontrolēja kortesi, no kuriem svarīgākais izrādījās prerogatīva aplikt ar nodokli derīgos izrakteņus. Viduslaikos tas neko nenozīmēja, tāpēc pavalstnieki visžēlīgi ļāva monarham šo prieku, un šīs tiesības bija nostiprinājušās. Bagātu sudraba raktuvju atklāšana Jaunajā pasaulē situāciju kardināli mainīja: sudraba ievešanas nodoklis deva 1/4 no kroņa budžeta - karalim nu bija ļoti nozīmīgi un ne kortesu, ne aristokrātijas, ne pilsētu nekontrolēti ienākumi, kurus viņš varēja izmantot, lai nodrošinātu sev īstermiņa kredītus (asientos). Bankas vienmēr rūpīgi uzmanīja, no kādiem līdzekļiem tiks atdoti kredīti. Ne Henrijs VIII, ne Šarls V nevarēja dabūt kredītu, kas divas reizes pārsniegtu krona gada ienākumus. Arī Filipam II dženovieši naudu nedotu, ja tās atdošana būtu atkarīga no kortesu politikas, savukārt Amerikas sudrabs, ko karalis saņēma bez starpniekiem, bija laba garantija, ka patrādi tiks atdoti. Tas ļāva Filipam II iesaistīties militārās avantūrās, kas galu galā laiku pa laikam lika kortesiem karali atbalstīt un ļaut iekasēt papildus nodokļus, kad naudas trūkums kara kasē draudēja ar vēl lielākām nepatikšanām.

Amerikas sudrabs ļāva karalim īstenot neatkarīgu politiku un nostiprināja tā pozīcijas laikā, kad varēja veidoties varas sadarbības sistēma, kas ilgtermiņā būtu auglīgāka. Spānijā iekonservējās viduslaiki. Ierēdņi un provinču elite mierīgi varēja atļauties ignorēt karaļa rīkojumus, ja tie kā ierobežoja pavalstnieku tiesības un privilēģijas. Juridiski tas bija normāli - karaļa pamatpienākums bija uzturēt status quo un godāt pavalstnieku brīvības, - tāpēc pavalstnieki karaļa rīkojumus cienīja, bet nepildīja (la ley se obedece, pero no se cumple). Pie tam ierēdņiem nekas par to nedraudēja. Saņemt sodu, tikt atlaistam, zaudēt lēņus un titulus vai pat iekļūt cietumā bija gandrīz neiespējami, Madridei nekad nebija bijuši pietiekami administratīvie resursi provincēs. Pat nodokļu iekasēšanas ziņā nenotika nekāda unifikācija un centralizācija. Pat intendantu dienests, kādu izveidoja Francijā, kuri kontrolēja tiešo nodokļu iekasēšanu, Spānijā nebija iespējams. Nodokļi, kurus iekasēja, kroņa kasei gāja secen.

Attiecīgi, Spānijas nelaime bija kompromisa neesamība starp kroni un vietējām elitēm kā reizi izšķirošajā valsts veidošanās brīdī, kad kronis dalījās varā ar elitēm, apmaiņā pret tiesībām iekasēt nodokļus. Situācijā, kad nebija nekāda likumus uzraugošā represīvā aparāta, pie zināma līmeņa pavalstnieki vienkārši pārstāja maksāt nodokļus, ja redzēja, ka pretī saņem mazāk, nekā dod. Tā nu karaļa domēnē Kastīlijā nodokļu nasta aizvien pieauga, taču palika minimāla Aragonā, Navarā, Portugālē u.c. visai autonomās provincēs, kuras veidoja to visai raibo lupatu deķi, ko dēvēja par Spānijas impēriju, radot maldīga viengabalaina kopuma iespaidu. Galu galā Kastīlija sabruka. Saprātīga valdība varētu censties pārdalīt nodokļu smagumu, unificējot visiem pieņemamā līmenī un likvidējot iekšējās muiztas barjeras. Pēc autoru domām tas netika veikts, jo, pateicoties sudrabam, viņi pārāk ilgi bija finansiāli neatkarīgi un bez motivācijas rast kompromisu ar kortesiem, kaut ilgtermiņā tas bija vitāli nepieciešams. Bez tam, atšķirībā no daudzām citām valstīm, Pireneju pussalā tiesību un paražu neviendabība bija daudz izteiktāka, līdz ar to unifikācijas process daudz grūtāks. Karaļi nedrīkstēja ierobežot vietējo varu, atcelt tradicionālās brīvības un privilēģijas, ieviest vienotu preču pārvietošanas un nodokļu iekasēšanas sistēmu. Kad tam visam pa virsu nāca militārās neveiksmes, vadzis lūza, bet kaimiņvalstis, kuras neniekojās ar tādām lietām kā pavalstnieku personiskā brīvība, savā attīstībā izrāvās tālu priekšā.
Comment Form 
No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
This page was loaded Dec 19. 2024, 4:49 pm GMT.