Eiroņūzā stāstīja aizkustinošu stāstu par krīzes drastiskajām izpausmēm Grieķijā, kur nav sava Valdiņa ar veiksmes stāstu, šiem neveicas, tb ir kudi grūšāk, nekā Austrumeiropas pierobežā. Taču ļaudis nenokar degunu. Kādi 20 sievieši sanākuši kopā, uztaisījuši kooperatīvu, noslēguši līgumus ar tuvākajiem ēstūžiem un piegādā šiem kotletes mājas gaumē, biežu zupu un siļķi kažokā. Tīri labi ejot.
Bet ne par to es pārvarēju slinkumu, lai ko ieklabinātu. Man patika iemesls, kāpēc viņām jācep tās kotletes - vīri, izrādās, zaudējuši darbu, un nu, kamēr šie meklējas, viņas nolēmušas pastrādāt. Jo visu mūžu sēdējušas mājās, ciemojoties viena pie otras, aber vīri ar savu proletārieša algu to mierīgi varējuši atļauties segt. tagad saprotu, kāpēc laulātajai tā Grieķija tik ļoti patika, ka uz turieni vedināja pārcelties. :)