Dirnēdams savā stūrī un nepievērsdams ne mazāko uzmanību apkārtnei, palaižu garām svarīgāko ciemā, tb kadru rotāciju kantorī. Izrādās, matainais kolēģis esot prom (žēl, lāga zellis šķita, kaut arī dīdžejs, kas jau ir dīvainība pati par sevi, līdzīgi kā alus pudeļu korķīšu krāšana vai spodrizšūšana), viņa vietā kārna blondīne (kārna manai gaumei, a tā viss cehs ik pa 5min skrien pie šīs kādu sarunu uzsākt). Konstatēju faktu un virpoju tālāk. Jauniņā pienāk iepazīties: tevi patiesi par Indulgenci dēvē? Es: nu ja - tā iegadījies, ka tāds uzvārds, vo ij uzvārdā dēvē. Kolēģe: saprotu, reiz strādāju ar pusi, kam uzvārds Pērkons, un kuru visi dēvēja par Pērkonu - dīvaini gan, bet saprotu! Es tā rezignēti: nu ja cilvēks ir lisijs tipiņš ar brilli, maketē, draudzējas ar mataino un Šulcu, tad nekā savādāk kā perkons viņu nudien dēvēt nevar. Tāda diena.

UPD:
Nezinu, vai tā visu iemīļotā Čiepa - pagaidām neķiķina, bet klusu virpo. :)