(..) Idejai par Rietumu civilizācijas pārākumu, ja palūkojamies vēsturē, nav absolūti nekāda pamata. Visi objektīvie rādītāji demonstrē, ka situācija bija gluži pretēja. Piemēram, salīdzināsim kaut vai izglītības un kultūras sfēru attīstītajos viduslaikos - IX-XII gs. - kur Bizantijā absolūtais iedzīvotāju vairums prata ne tikai lasīt un rakstīt. Praktiski visi bija absolvējuši pamatskolu, kurā mācības ilga divus-trīs gadus, kurā bez Homēra nācās apgūt arī Aishilu, Sofoklu, Eiripīdu, Plutarhu, vismaz vienu Platona dialogu un Aristoteļa pamatus. Tas bija jāapgūst visiem. Tālāk jau tiem, kas vēlējās nevis turpināt art zemi vai nodarboties ar amatniecību, bija domāta nākamā izglītošanās pakāpe, kurā tika aplūkots viss matemātikas korpuss, kurā ietilpa aritmētika, ģeometrija, mūzika un astronomija. (..) Tajā pat laikā absolūtais vairums Rietumeiropas iedzīvotāju bija elementāri analfabēti. (..)

Aina, kurā Bizantija tiek attēlota kā despotija, sabiedrība, kurā personiskās brīvības nav, iz visai tendencioza. Jā, tur patiesi nebija parlamentārās demokrātijas. Taču ja mēs salīdzināsim amatnieka brīvības pakāpi Konstantinopolē ar viņa amata brāļa dzīvi Rietumeiropā, tad redzēsim, ka individuālā brīvība un likuma aizsardzība Bizantijā bija par kārtu augstāka. T.i. visai bieži Bizantijas aprakstos, it sevišķi plašai publikai domātajos, mēs sastopamies ar apzinātu vai neapzinātu antibizantisma mīta reproducēšanu. (..)

Man pašam šķiet, ka šis mīts sakņojas zināmā vainas sajūtā, kas radās pēc Konstantinopoles iznīcināšanas, vēlmē rast kādu attaisnojumu Rietumu bruņinieku rīcībai. Šis jautājums nav pētīts, taču raksturīgi, ka kopš XIII gs. mēs avotos uzskatāmi varam fiksēt antibizantisma mīta parādīšanos un ģenēzi. (..)

Pilnībā šis mīts tika izstrādāts un nostiprināts Apgaismības laikmetā. Kādreiz man šķita, ka tās gluži vienkārši apgaismotāju neizglītotības un neinformētības sekas, taču nu man daudzmaz skaidrs, ka tā gluži vis nebūs. Viņi ļoti daudz zināja par Bizantiju. Gluži vienkārši, mēs te esam sastapušies ar vienu no pirmajām apzinātajām "melnā piara" kampaņām, kas tika veidota uz visai plašo zināšanu par Bizantiju, kuras bija uzkrājusi Francijas elite XVII gs., fona. Bizantijas vēsture un kultūra bija neticami populāra Francijas galmā, karaļi lasīja un rakstīja grieķiski. Starp citu, Luijs XIII pat ļoti labā līmenī pārtulkoja vienu no Justiniāna laika grieķu traktātiem. Grieķu manuskrtiptus kolekcionēja Mazarīni, Kolbērsm Fukē u.c. personas, kuru vārdi mums zināmi jau kopš bērnības, kad aizgūtnēm lasījām Dimā romānus. Francijas absolūtisms saskatīja Bizantijā ideālā modeļa prototipu, ko vajadzēja kopēt un tālāk attīstīt. Tā kā XVII-XVIII gs, mijā Francijas elitei bija visai plašas zināšanas par Bizantiju. (..)

Visnopietnāko ieguldījumu šajā procesā deva Monteskjē ar savām "Pārdomām par romiešu varenības un sabrukuma iemesliem" (1734.), kur visai ievērojams apjoms veltīts Bizantijas vēsturei, to viennozīmīgi aplūkojot kā Romas impērijas atlieku, kur nebija vairs nekā no romiešu cēluma, regresa procesu. Visu labo Romas mantojumā sagandēja kristietība un teologu strīdi, ar ko it kā vien nodarbojušies imperatori. (..)

Tādējādi Monteskjē noformulēja koncepciju, kuru pārņēma un tālāk tiražējai vai visi franču apgaismotāji, un īpaša loma tās izplatīšanā, protams, bija Voltēram. Bizantijas raksturojumu ietvēra divos vārdos: "horrible et degoutante" (šausmīga un pretīga). Savukārt vēstures zinātnē šo procesu noveda līdz pilnībai Gibons savā daudzsējumu Romas impērijas un Bizantijas vēsturē, kur ideja par Bizantijas sabiedrības pastāvīgo regresu ieguva akadēmiskas aksiomas iezīmes un kļuva vispārpieņemta. (..)

Dīvainā kārtā šis skatījums uz Bizantijas fenomenu ir dzīvs arī mūsdienās. Taču varbūt nemaz nav jābrīnās, jo, galu galā, visa mūsdienu izglītības sistēma radās XVIII-XIX gs. kontrētas "apgaismojošas" ideoloģijas un tā laika polemiskās konfrontācijas ietvaros. (..)

Via: Византийский миф и европейская идентичность