Tas viss saprotams, taču man tomēr šķiet, ka sava vaina šajā vēstures tēmu aktualitātes problēmā jāuzņemas pašai vēsturnieku saimei. Ja reiz piesaukts Misāns - viņš ir spilgts piemērs: ir lielisks vēsturnieks, pētījumi zinātniski kvalitatīvi, bet netiek veikta šo pētījumu rezultātu popularizēšana, kādēļ arī ilgtermiņā lajiem un/jeb politiķiem rodas priekšstats par tēmas neaktualitāti. Uzreiz piebildīšu - es neuzskatu, ka Misānam pašam tagad būtu jāmet savu zinātnisko rakstu izstrāde pie malas un jāsāk rakstīt bērnu grāmatiņas, tas tikai ir kā piemērs šīs komunikācijas "vēsturnieks -> sabiedrība" trūkumam.