Izlasīju "Vairai nav monopola uz vēsturi" un brīnījos, kādu tad podiņu Vīķe-Freiberga Zellim pēkšņi izēdusi.

Bet par pašu eseju. Viedoklis Kasparam Zellim tāds izteikti vienpusējs sanācis, galveno problēmu celoņus atvedinot uz bezpersonisko "valsti". Paši vēsturnieki tomēr arī nav pilnīgi bez vainas:
-) arhīva darbinieki arī pamatā ir ar vēsturnieku izglītību, kuriem vislabāk vajadzētu izprast savu arhīvu sistēmas apgrūtinošo dabu un būt iniciatoriem tās atvieglošanā;
-) sabiedrības neieinteresētība ir pirmkārt skaidrojama ar vēsturnieku neieinteresētībā par sabiedrību - kvalitatīvu populārzinātnisku pētījumu ir krietni par maz;
-) VFF vēstures programmās nepārprotams uzsvars tiek likts uz 20.gs. vēsturi, aizvēsturei paveicas, ja attiecīgajā kursā novācas pietiekams skaits trako arheologu, bet viduslaiku (rakstītās vēstures, ne arheoloģijas - tas joprojām programmās ir spēcīgi nošķirts) vai jauno laiku interesentiem kursi tiek piedāvāti pavisam maz.