Savulaik es stājos Maskavā kara akadēmijā uz vienu ļoooti specifisku militāru profesiju (tik vecs nu esmu, neslēpšu). Tagad aš žēl, ka patriotisma viļņa pārņemts pametu studijas un atskrēju uz Rīgu atpakaļ karogus vicināt dziedāt Baltijas ceļā, - būtu palicis, moš būtu ko iemācījies. Nu lūk, tur bija ļoti brīva atmosfēra un ļoti brīvas sarunas. Reiz sanāca diskusija, kāpēc neveidot tādu "regulēto kapitālismu", tipa kā mūsdienās Ķīnā. Lektors (pulkvedis Kamrazins, viens no spēcīgākajiem japanologiem PSRS) paskaidroja, ka jautājums gana nopietni izpētīts, ir milzums nianšu un apsvērumu, ko mēs vēl nesapratīšot, bet tā pa lielam: tikai 20% cilvēku (te viņš uzsvēra, ka runa ir par aptuvenām vadlīnijām, nevis statistiku) ir psiholoģiski un emocionāli spējīgi uz pastāvīgu uzņēmējdarbību, 60% spēj labi strādāt (ja ir pietiekami apmācīti un motivēti) kāda uzraudzībā, bet 20% vienkārši nespēj. Nu līdzīgi, kā ir daļa ļaužu, kam vienkārši nav muzikālās dzirdes. Nav un viss. Vari viņu dzīt korī un visu mūžu solfedžo dīdīt, kā bija rūcējs, tā paliks, tikai pakāpi labāks par netrenētu rūcēju, tb uz skatuves netikt. Līdz ar to, ja valsts palaidīs grožus vaļā, sāksies sociālā noslāņošanās un ievērojama daļa ļaužu dzīvos vēl sliktāk, nekā padsavienībā pie vispārējā nonivelētā līmeņa.
Tas palika prātā (un tas, ko redzu ik dienas apkārt, tikai apstiprina šo skatījumu), līdz ar to cenšos tā pieticīgi slavēt Providenci, ka ir kādas nebūt prasmes un pelnu virs vidējā, un cenšos neraudzīties no augšas, pamācot, uz tiem 20%, kam vienkārši māte daba un liktens nav devuši (un samierinos, ka neesmu otrajos 20%). Toties sacepos, kad kāds, kas piedzimis ar "sudraba karotīti" mutē (tb laimējies piedzimt vietā, ģimenē, laikā, kas nodrošinājis zināmus atvieglojumus un labi nodrošinātu startu), sāk runāt par vienlīdzīgām iespējām un pamācīt bezkājus, ka pie cītīgiem treniņiem arī viņi varēšot dejot baletu uz Londonas skatuvēm. Iesaistos virtuālajos kašķos par ekonomiku un sociālo taisnīgumu, bet pēc tam nožēloju - ne es otru pārliecināšu, ne viņš mani, aber kuram taisnība - to rādīs tikai situācija reālajā dzīvē, nevis teorētiski spriedelējumi. Lieki tērēts laiks un enerģija, labāk ar atvasi kārtis uzspēlēt (bērnam ļoti patīk dejot uzvaras deju: tētis paliek ēzeļos! tētis paliek ēzeļos!).