"Uzmetu aci šogad kārtējam pirmajam kursam [Odesas universitātē] un kļuva skumji. Nē, nedomājiet ļaunu, bērni ir labi, pat cenšas, taču tā zināšanu bagāža, kas viņu rīcībā... Vērts piebilst pāris vārdus par izglītību, kāda tā ir šī brīža situācijā. Uzreiz piebildīšu, ka runa ir par Odesu, kaut arī kas man liek domāt, ka situācija nebūt nav unikāla...

Sāksim ar to, ka universitāte ir norobežota no abiturientu uzņemšanas. Atnāk kaut kādi ļaudis, atnes papīrus, saskaņā ar kuriem viņi praktiski ir ģēniji, un mums viņus jāpieņem un jāmāca. Jāmāca, balstoties uz to zināšanu līmeni, ko viņi apguvuši skolā. Bet to, diemžēl, nav. Nemaz. Es nekādi nespēju saprast, kā tas nākas, ka šobrīd skolnieku noslodze ir krietni lielāka, nekā manā laikā, stundu daudz vairāk (7 mācību stundas dienā nebūt nav pārsteigums, bet gan norma), tiek uzdots milzums mājasdarbu, tie apbērti ar informācijas avotiem un litaratūru, taču rezultātā zināšanas un iemaņas gandrīz nulles līmenī? Manuprāt ir vairākas iespējamās atbildes uz šo jautājumu.
Pirmā - bērni praktiski nelasa. Tas saprotams. Ja manā bērnībā būtu kabeļtelevīzija, kurā augu diennakti grieztu multenes, visvisādi pleijeri, spēļu konsoles un datori, mobilie telefoni ar spēļu paketēm - es arī nebūtu tik daudz lasījis. Vai pat vispār nebūtu lasījis. Uzņemt informāciju no ekrāna ir daudz vieglāk, to nevajag apstrādāt, nevajag sasprindzināt iztēli, attīstīt atmiņu - viss sagatavots un ielikts mutē gatavs. Biju šokēts izdzirdot, ka valodas un literatūras skolotāji piedāvā skolēniem kā alternatīvu grāmatai kaut vai kinofilmu noskatīties. Atrast internetā filmu un pārdzīt uz savu datoru prasīs pāris stundas, bet romāna izlasīšana man prasis diennakti, bet 13gadniekam (ņemot vērā, ka viņam vēl kaudze mājasdarbu uzdots, bumbu uzspēlēt arī gribas) process paņems kā minimums nedēļu. Kā domājat, kuru variantu izvēlēsies lielākā daļa? Rezultātā nespēj ātri lasīt un apgūt informāciju. Papildus literatūru piedāvāt pirmkursniekiem nav jēgas - tik un tā nelasīs. Vienkārši nespēs.
Otrā slēpjas pašā skolas programmā. Tas anonīmais ierēdnis ministrijā, kurš veltījis pūles tās sastādīšanai, acīmredzot no sirds ienīst bērnus. Milzums lieku priekšmeti, nu tur visādas ētikas, veselības pamati, un tad vēl SZ (saprāts var iet atpūsties!), šausmīgs apjoms angļu valodas. 7. klasē (12-13 gadu veci bērni) vismaz savas 33-34 stundas nedēļā - universitātes pirmajā kursā - 32, redzat atšķirību? Mediķi korī kliedz, ka mazuļi pārslogoti, savukārt pārslodze liek nīst mācību procesu kā tādu jebkurās tā izpausmēs.
Trešā slēpjas pašās mācībās. Ar ko nodarbojas pamatskolā un vidusskolā? Iztaujājot abiturientus, man radies šāds iespaids par lielākās daļas skolotāju darba metodēm. Stundas laikā skolotājs skaļi lasa priekšā pāris skaidrojumus no mācību grāmatas (Kāpēc? Tas viss taču grāmatā!), velk laiku, cik vien spēj, tad uzdod mājas darbu: izlasīt sadaļu un izprast. Principā pastāvīgu darbu. Bet kā atzīmes likt, ja nav jautājumu un atbilžu? Pareizi, mājās jāveic arī rakstiskus uzdevumus. Rezultātā elementārs mājasdarbs kļūst baiss apjoma ziņā. Rakstiskie uzdevumi ir visos priekšmetos, pat tradicionāli humanitārajos. Vēsturē, ģeogrāfijā, bioloģijā. Literatūrā - ukraiņu un svešvaloda. Veselības pamatos un ētikā. Nu un, protams, matemātikā un valodās. Un visā šajā procesā galvenais ir tas, ka būtībā skolēnam jāapgūst skolas mācību programmu pašam! Ja nespēj - lai vecāki palīdz. Ja tie nespēj - mājskolotāji. Pie tam visbiežāk par mājskolotājiem piestrādā tie paši skolotāji no skolas, kuri, nemācot stundās, veido sev klientūru vakariem. Papildus ienākumu gūšanai, tā teikt.
Sausais atlikums minimāls - milzums laika tiek šķiests veltīgi, pa tukšo. Pārslodze dažbrīd sasniedz tādu līmeni, ka bērni to vienkārši fiziski neiztur. Līdz pat insultam. Savukārt asinsspiediena traucējumi nu jau ir pierasti kā iesnas. Pie tam, gala rezultātā skolnieks skolas programmu tā arī neapgūst! Tā vienkārši paslīd viņam garām, to aizstājot ar visdažādākajiem "problēmu risināšanas" variantiem, taču to, kas būtu jāzina, saņemot atestātu, viņš gluži vienkārši nezina! Pie tam absolūti nav spējīgs strādāt patstāvīgi.
Vēl viens visai svarīgs aspekts ir, ka Ukrainā netiek pieļauta nesekmīga skolēna atstāšana klasē uz otru gadu. Nemaz. Vai esi apguvis vielu, vai neesi - uz nākošo klasi. Neaplūkošu visus šī debīlisma aspektus, apstājoties tikai pie viena. Skolēns zina, ka jebkuru problēmu skolā var atrisināt visvienkāršākajās veidā: ignorējot to. Galu galā tik un tā gada beigās 4 pēc 12 ballu atzīmju sistēmas saņems un tiks pārcelts uz nākamo klasi, tā līdz atestātam. Pie tam, mani pieaugušie onkuļi un tantes, jūs gluži velti uzskatāt pusaudžus par debīliķiem, kas nespēj 2 ar 2 sareizināt. Viņi to lieliski spēj. Un labi saprot, ka mūsdienu Ukrainā tavu vietu dzīvē nosaka nevis zināšanas, bet nauda. Un, ka skolas lielākajam huligānam viss taps piedots, ja viņa tēvs būs prokurors, bet teicamniece 12 nevis 11 saņem par to, ka vinas māte ir vecāku komitejā. Un lai saņemtu medaļu skolu beidzot, ir jāsamaksā 300 USD neatkarīgi no liecības, bet lai gada vidējo atzīmi paaugstinātu, 11. klasē jāmaksā 50 USD par balli. Lai nu ko, bet reālās dzīves melu un liekulības mācību viņi apgūst pietiekami.
Rezumējot. Vidējais vidusskolas abiturients: 1) pazīst burtus, bet neprot lasīt, ļoti maz lasījis; 2) nemāk strādāt patstāvīgi; 3) zaudējis jebkādu vēlmi mācīties; 4) pieradis, ka jebkuru problēmu var atrisināt vai nu ar naudas palīdzību, vai ignorējot šo problēmu. Ar šādu zināšanu bagāžu viņš pirmajā kursā ierodas pie mums, universitātē, kur tiek uzņemts atplestām rokām, jo vidusskolas centralizēto eksāmenu nokārtojis spīdoši un nu gatavs maksāt par katru nenokārtotu eksāmenu."