Ģenerāļa Uvarova* un kņaza Urusova** atmiņas par Borodino kauju, kuras pierakstījis doktors Georgs fon Šulcs-Bertrams (Georg von Schultz-Bertram) pēc vizītes pie ģenerāļa 1817. gada rudenī. Atrastas Trikātas muižas īpašnieka Lorenca fon Kampenhauzena privātajā arhīvā 1958. gadā.

Kauja ilga trīs dienas; tās rezultātā bija 80 000 kritušo un ievainoto, kamēr abas armijas turējās kaujas laukā. Trešajā naktī Kutuzovs sasauca kara padomi. Kā pirmais runāja jaunākais ģenerālis grāfs Voroncovs. Viņš dedzīgi atbalstīja cīņas turpināšanu: ceļš uz matušku Maskavu iet tikai pār mūsu līķiem! Gandrīz visi ģenerāļi sajūsmināti viņam piekrita. Tad nāca kārta livonietim Barklajam de Tolli. Bija zināms, ka viņš aizvien bija licis krievu armijai atkāpties, un šis fakts, kopā ar viņa franciski skanošo vārdu, armijas aprindās bija radījis daudz tenku. Tādēļ cars Aleksandrs armijas virspavēlniecību nodeva sirmgalvim Kutuzovam***, kurš nesen bija atgriezies no turku kariem. Barklajam bija jāatsakās no komandēšanas, bet viņš palika pie armijas. Kutuzovs arī viņu bija pieaicinājis kara padomē.
Barklaja loģika bija nežēlīga: "Maskava nav Krievija", viņš teica, "tagad Krievija ir armija. Vai jūs nezināt, ka šajās trīs dienās kaujā vēl nav piedalījušies 40 000 Napoleona vecās gvardes? Vai mums ir kaut viens svaigs pulks, ko likt viņiem pretīm? Ir skaidrs, ka viņi izmantos šo dzelzs kodolu, lai mūs sakautu. Bet, jo tālāk mēs atkāpjamies, jo vairāk atgūstam spēkus - jo tālāk uz priekšu virzās Napoleons, jo vājāks kļūst!"
Pārējie ģenerāļi gānījās: "Tā tikai ārzemnieks var runāt! Pareizticīgais mirst par pilsētu ar četrdesmit reiz četrdesmit baznīcām!" Sāka izpausties vispārējs īgnums. "Klusu!", to pārtrauca Kutuzovs, "ģenerālim Barklajam taisnība. Mēs atkāpsimies."

Platovs**** kaujas trešajā dienā bija savācis lielu skaitu kazaku pulku uz labējo spārnu un gatavojās milzīgam uzbrukumam no flanga, bet Napoleons par to bija uzzinājis no kāda gūstekņa. Tā kā viņam ļoti gribējās uzmācīgos kazakus iznīcināt, Napoleons savu gvardi pietaupīja šim uzdevumam. Trešā diena bija uzaususi, cīņa turpinājās stundu pēc stundas. Napoleons ar tālskati uzmanīgi vēroja kreiso spārnu, viņa 40 000 gvardi stāvēja kaujas gatavībā, taču Platova kavalērija nerādījās. Pienāca vakars un krievu armija godam noturēja kaujas lauku. Kazaki labā spārna nometnē visu dienu gaidīja pavēli uzbrukt, taču tādas nebija. Kāpēc? Platovs gluži vienkārši visu dienu gulēja teltī dzērumā aizmidzis! "Viņš bija tā piedzēries, ka mēs gluži vienkārši nespējām viņu pamodināt." - To man stāstja firsts Urusovs. Napoleons nekļūdījās, bet Platova reibums izrādījās neapzināts meistarīgs gājiens!

* Уваров, Фёдор Петрович (1773.-1824.), граф, российский генерал от инфантерии
** Урусов, Александр Петрович (1768–1835)
*** Голенищев-Кутузов Михаил Илларионович (1745 / 1747 – 1813), граф (с 29 июля (10 августа) 1812 г. светлейший князь; с 6 (18) декабря 1812 г. светлейший князь Смоленский), российский генерал от инфантерии (с 30 августа (11 сентября) 1812 г. генерал-фельдмаршал), шеф Псковского пехотного полка, в 1812 г. начальник Санкт-Петербургского ополчения, с 5 (17) августа 1812 г. главнокомандующий всеми российскими армиями, в 1813 г. главнокомандующий соединенными российско-прусскими армиями
**** Платов, Матвей Иванович (1751-1818), граф, атаман донских казаков

Via:
Zigfrīds fon Fēgezaks. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes. 1689-1887. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 213.-214. lpp. ISBN 978-9934-8139-7-9
Siegfried von Vegesack. Vorfahren und Nachkommen. Aufzeichnungen aus einer altlivländischen Brieflade 1689-1887. - Eugen Salzer Verlag, 1960 - 461 S. (4. Aufl. 1981.) - tulkojums latviešu valodā: © Pēteris Bolšaitis