Imperators neparakstīja Barklaja lūgumu atlaist viņu no dienesta, bet gan pēc kaujas pie Baucenes iecēla to par Krievijas un uz laiku arī Prūsijas armijas virspavēlnieku firsta Švarcenberga (
Schwartzenberg) pakļautībā, kurš koordinē sabiedroto operācijas. Nu Mihaēlam ne tikai jānodarbojas ar armijas komandēšanu un lokālo diplomātiju, bet jāmūk arī no paša laulātās draudzenes, kura karietē, neraugoties uz karadarbību, seko viņam cauri Silēzijai un Bohēmijai uz Franciju, kur panāca vīru jau Parīzē.
Prāga, 1813. gada 5. augusts
(..) Vakar ap deviņiem no rīta es šeit nokļuvu pēc neaprakstāmi grūta ceļa. Mīksto ceļa pamatu kolonnas bija tā izdangājušas, ka rati vietām iegrima līdz pat asīm. Pār visu pasaulē es Tevi lūdzu, mana dārgā, sirsnīgi mīlētā sieva, neuzsāc savu ceļojumu, pirms Tu neesi uzkrājusi pietiekami daudz spēka. Netaisi vairāk kā īsus dienas izbraucienus un dodies caur Kēnigsgrecu (Königsgrätz). (..)
Bilina (Bylyn), 1813. gada 8. augusts
(..) Būtu labi, ja Tu vēl dažas dienas paliktu Glacā, līdz mūsu operācijas būs pagriezušās tā, ka varēsim nodrošināt Prāgu, jo patlaban Prāga vēl nav drošākā vieta. Mēs esam apvienojušies ar austriešiem, mūsu priekšposteņi jau stāv te pie sakšu robežām; bet vēl nav zināms, uz kurieni virzīsies Napoleons ar savas armijas galveno daļu. Mums ir varena un skaista armija, bet, par nelaimi, pārāk daudzi padomdevēji. (..)
Berga, Saksija, 11. augusts
(..) Mēs vakarvakarā iesoļojām Saksijā, un šodien apvienojās visas austriešu un sabiedroto armijas. (..) Man jāatzīst, ka es būtu mierīgāks, ja zinātu, ka Tu vēl esi Silēzijā, jo vēl nevar zināt, kādi pavērsieni gaidāmi karadarbībā.
Teplice (Teplitz), 1813. gada 19. augusts
Ja Tu, mans dārgais eņģeli, vairākas dienas nesaņemsi no manis ziņas, tad tas būs dēļ lieliem notikumiem, kas šajā laikā varētu norisināties un kas turēs mani dienu un nakti zirgā un kustībā.
Mēs ar visiem mūsu spēkiem devāmies Drēzdenes virzienā, bet atklājām, ka Napoleons tur jau ir priekšā, divas dienas cīnījāmies šur un tur, un tad atgriezāmies Bohēmijā. Napoleons cerēja mūs šeit grūtajos pārgājienos galīgi sagraut, bet sastapās ar lielisku pretestību, mūsu krievu vienības darbojas kā arjergards un nu atkal ir apvienojušās.
Ienaidnieks gribēja mūsu labējo spārnu ielenkt pie Teplicas, un te man labvēlīgā providence sagādāja lieliskāko uzvaru, kas jebkad izcīnīta pār francūžiem. Vakar ar Dieva žēlastību es pilnīgi iznīcināju ģenerāļa Vandammes (Vandamme) korpusu. Viņš pats kopā ar vēl četriem ģenerāļiem un apmēram 5000 vīriem ir gūstā, visa viņa artilērija, ap 50 lielgabalu ar visiem vezumiem, ir sagrābta, un no viņa 30 000 līdz 40 000 vīru lielā korpusa nekas nav palicis pāri. Tie, kuri nav sagūstīti vai iznīcināti, ir izklīduši kalnos.
Yagad mums pretī atliek vairs tikai pats Napoleons, kurš gan drīz būs starp divām frontēm, jo Zviedrijas princis tuvojas viņa spēkiem. (..)
P.S.
Cars man piešķīra I šķiras Jura ordeni.
Petervalde, 1813. gada 27. augusts
(..) Kopā ar krievu un prūšu karaspēku esmu atkal iebrucis Saksijā, un mani priekšpulki stāv pie Drēzdenes. Lai Dievs dod, ka kampaņas noslēgums būtu labāks par sākumu. Mūsu situācija, dēļ atkāpšanās no Drēzdenes, bija ļoti nepatīkama, un, ja man nebūtu laimējies Vandammi tā sakaut, ka viņš tika galīgi iznīcināts, tad daļa mūsu armijas būtu nogriezta un izputināta.
Mēs, krievi un prūši, atkāpjoties no Drēzdenes, cīnījāmies kā velni, daudzreiz līdz ceļiem dubļos, un arī nepazaudējām nevienu vienīgu lielgabalu. Bet austrieši zaudēja 20 lielgabalus un gūstā vien krita 15 000 vīri. (..)
(bez datuma)
(..) Viss ietu vēl labāk, ja mūsu komandējošais feldmaršals firsts Švarcenbergs būtu spējīgāks un noteiktāks. Pats cars tagad atzīst, ka man bija taisnība, kad es cēlu iebildumus par maršēšanu ar visiem spēkiem uz Bohēmiju. Ja mēs ar visu armiju būtu palikuši Silēzijā, tad Napoleonam tur vairs nebūtu armijas.
Ja Dievs man dāvātu laimi zināt, ka Tu esi vesela, es gan vēlētos lai Tu nebrauc uz Prāgu, jo šī vieta pašlaik ir pilna slimnieku un ievainoto. (..) Varbūt drīz mēs būsim ieņēmuši Drēzdeni un tad es tev ieteiktu doties turp. (..)
Teplice, 1813. gada 29. augusts
(..) Tu nevari iedomāties, kas par rupjiem un nepanesamiem plukatām ir šie austrieši, un Tev ar viņiem būtu nebeidzamas nepatikšanas. Pat cars un es nedabūjām pat furāžu, kamēr austrieši visu sagrābj sev. Es vispār vēlētos, ka man nebūtu ienācis prātā braukt šurp. Dēļ austriešu dīkdienības mūsu spēki ir kā pamiruši un skaistā armija te ir pilnīgi nelietderīga. (..)
Teplice, 1813. gada 3. septembris
Katrā gadījumā es Tev lūdzu izvairīties no Bohēmijas, jo tā ir zeme, ko es neieredzu. (..) Te valda neaprakstāms gausums visās pārvaldes branšās, un tautā drūma perināšanās. Nekādas enerģijas, trūkst tāda tautas gara kā pie krietnajiem prūšiem. (..)
Teplice, 1813. gada 10. septembris
(..) Kopš pēdējo reizi rakstīju, Napoleons ir mēģinājis aizmukt pāri kalniem uz Teplices līdzenumu, bet viņu tik silti sagaidīja, ka viņam bija jāatkāpjas ar ievērojamiem zaudējumiem. Tagad mūsu priekšpulki stāv pretim un viens otru novēro. Ilgi mēs tā nevaram turpināt, jeb dēļ laiskuma, un, es pat varētu teikt, dēļ austriešu muļķīgi lepnām civiliestādēm, mēs te no bada nobeigsimies. (..)
Tagad atbildēšu uz jautājumiem Tavā pēdējā vēstulē. Es komandēju prūšu un krievu karaspēķu zem feldmaršala Švarcenberga virspavēlniecības, kurš mani ar savu tūļīgumu un nenoteiktību dažkārt noved līdz izmisumam. Man jau ir bijušas dažas sadursmes ar viņu un galma lišķiem, kuri viņu aizstāv. (..)
Tāpat kā visi galma lišķi, kā, piemēram, grāfs Tolstojs, saņēma Stefana ordeni, ko ar man piešķirto Marijas Terēzes ordeni nevar salīdzināt. Stefana ordenis ir katram galminiekam, bet Marijas Terēzes ordeņa komandanta krusta nav pat vairākiem austriešu feldmaršaliem. Bez tam mans monarhs mani ir pagodinājis ar apbalvojumu, kas brīdī, kad es to saņēmu, nebija nevienam pasaulē, jo nedaudzie, kuri bija saņēmuši I šķiras Jura ordeni, bija miruši, un tātad es biju vienīgais ordeņa kavalieris. Pēc manis to ir saņēmis arī Zviedrijas kroņprincis. Šis apbalvojums radīja daudzas šķības sejas, un es zinu, ka caram paklusām tika ieteikts tāvietā labāk iecelt mani par grāfu. Bet cars esot atbildējis, ka es esot izglābis armiju un atjaunojis šī gada kampaņu, kas dēļ feldmaršala kļūdām neveicās, un tādēļ man taisnīgi pienākoties I šķiras Jura ordenis. Švarcenbergs ir tik zemisks, ka daļu no panākumiem cenšas pierakstīt sev, savos ziņojumos rakstot, ka viņš esot mani komandējis uzbrukt. Turklāt viņš drīzāk bija pret to, un uzbrukumu es uzsāku pats uz savu galvu.
Vitgenšteins Marijas Terēzes pogcauruma ordeni saņēma par Pirnu, un tas, manuprāt, tāpēc lai mani nerrotu. Pamatā viņš Pirnā neko nozīmīgu nepaveica. Austrieši man droši vien neko labu nevēl, jo sirdsapziņa man neļauj viņiem šad tad nepateikt atiesību acīs.
1813. gada 29. septembris
(..) Beidzot esam izkustējušies. Napoleons izlēmis palikt Drēzdenē kopā ar savu spēku lielāko daļu. Ģenerālis Blihers ir izvietojies starp Torgavu un Vitenbergu pie Elbas krastiem, lai draudētu uzbrukt Leipcigai, un viņa apņēmīgā rīcība spiedusi Napoleonu savu nodomu atcelt un, kā šķiet, arī doties uz Leipcigu. Mēs viņam sekojam tikai ļoti lēnām...
(bez datuma)
Es steidzos Tev pavēstīt priecīgo ziņu, ka tik dedzīgi kārotā sabiedrošanās ar Bavāriju, pie kuras tika piestrādāts kopš karadarbības sākuma, ir beidzot īstenojusies. Traktātu parakstīja šī mēneša 8. datumā, un pateicoties tam, arī bavāriešu armija virzās uz priekšu. Mēs esam sasnieguši brīdi, kad pēc nedaudz dienām izšķirsies Eiropas liktenis, kā es ceru, par labu apspiestajām tautām. (..) Ja Madame Fortuna mums pavisam muguru nepagriezīs, tad Drēzdenei drīz būs jākrīt. Beningsens stāv pie Drēzdenes. (..)
Tūkstoškārtīgs paldies par vārda dienas dāvanu! (..)
(bez datuma)
Es šo rakstu te, kaujas laukā, kur mēs pēc trīs dienu ilgām cīņām piespiedām ienaidnieku pilnībā aizbēgt. Vairāki tūkstoši gūstekņu, vairāk nekā simtu lielgabalu, vairāki ģenerāļi krituši mūsu rokās. Pat Saksijas karalis ar visu savu ģimeni ir mūsu varā. Pateicoties šai uzvarai, sakšu, bādeniešu un virtembergiešu armijas ar visu artilēriju pārnākušas mūsu pusē.
Cars mani pagodināja, kaujas laukā ieceļot par grāfu. Es tieši no kaujas lauka ar daļu savas armijas maršēju tālāk, lai nogrieztu ceļu ienaidnieka atliekām, kas kopā ar Napoleonu mēģina atkāpties aiz Zāles (Saale). Pārējā armijas daļa un austrieši sekos rīt. Drēzdene vēl turas, bet drīz arī tai būs dēļ bada jāpadodas.
Nākamreiz [rakstīšu] vairāk, jo trsīs dienas un naktis gandrīz nepārtraukti esmu bijis seglos un esmu noguris kā nodzīts pasta zirgs. (..)
(bez datuma)
(..) Mūsu pie Leipcigas izcīnītā uzvara pār Napoleonu ir daudz nozīmīgāka, nekā mēs varējām iedomāties. Visa viņa armija ir uzskatāma par izirušu, un tikai viņa gvarde vēl ir daudzmaz kārtībā. Arī tiem un Napoleonam pašam neizbēgami būtu bijis jābūt mūsu rokās, ja vien smagnējie austrieši būtu rīkojušies drosmīgi, bet tā nebija. Un nepietiek, ka viņi kustas gliemeža gaitā, viens no viņu ģenerāļiem nepiedodama nevīžīguma dēļ, kādu pie mums sodītu kara tiesa, ne tikai ļāva Napoleonam un viņa armijai izsprukt, bet gan varētu gandrīz teikt, ka sedza viņa atkāpšanos. Krietnais Blihers dara visu iespējamo un min ienaidniekam uz papēžiem, atņem tam ik dienu lielgabalus un saņem gūstekņus, un tas viss tomēr mūs neizved no mūsu flegmas. Tu zini, mana labā sieva, kā šādas nelietības mani spēj augstākā mērā sakaitināt, un Tu vari iedomāties, kas manī notiek...
Tā kā esmu uzzinājis, ka Tu Breslavā esot meklējusi samtu, es izmantoju pirmo izdevību, kur varēju atrast labu samtu, un nosūtu Tev divpadsmit olektis tumši zaļa auduma. Pieņem to, labā sieva, kā revanšu par Tavu dāvanu man vārda dienā. (..)
Veimāra, 1813. gada 13. oktobris
(..) Tagad visa austriešu un mana armija ir sapulcējušās šeit pie Veimāras. Napoleons turpina atkāpties, Erfurtes cietokšņa aizsegā. Es tev ieteiktu turpināt ceļu uz Veimāru, bet ne pirms Erfurte ieņemta. Jo šis cietoksnis ir pārāk tuvu Veimārai, lai te varētu justies droši, kad armija būs aizgājusi tālāk. (..)
Tev, mana dārgā sieva, būs ārkārtīgi grūts ceļojums, it īpaši caur Bohēmiju. Ceļi šajā zemē ir neticami slikti, un cilvēku nekaunīgā rupjība un viņu neciešamā, es pat teiktu, laupīšanas kāre ir iemesls tam, ka komandām un transportiem, kas mums seko, pastāvīgi jākaujas ar iedzīvotājiem. (..)
Es, paldies Dievam, esmu vesels, bet no sirds vēlētos, lai karš drīzāk beigtos. Nav iespējams iztēloties tās grūtības, ar kurām man te jāsastopas un, neraugoties uz to, ka Viņa Majestāte cars man velta vislielāko labvēlību un aizvien apliecina savu uzticēšanos un paļāvību, manī tomēr jo bieži rodas vēlme būt prom no dienesta, kurā katru dienu man jāplēšas kā tādam sunim...
Via:
Zigfrīds fon Fēgezaks. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes. 1689-1887. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 197.-212. lpp. ISBN 978-9934-8139-7-9
Siegfried von Vegesack. Vorfahren und Nachkommen. Aufzeichnungen aus einer altlivländischen Brieflade 1689-1887. - Eugen Salzer Verlag, 1960 - 461 S. (4. Aufl. 1981.) - tulkojums latviešu valodā: © Pēteris Bolšaitis