mhm, izšķirstot hronikas un piefiksējot, cik pamatīga patriotisma un militarizācijas masēšana sākas 30to vidū, sāku domāt, vai izplatītā "par brīvu Latviju" cīņa/arguments II PK sakarā ir tiešām patriotisms, vai arī "pareizi" ieprogrammēta uzvedība..

Man aizdomas, ka 70.-80. gados radusies nostādne, kas pieņemta kā aksioma.
Klimovičs nupat izdevis visai interesantu grāmatiņu, kurā apkopotas intervijas ar lauku tantukiem un onkulīšiem par viņu dzīvi. Raksturīgas atbildes uz jautājumu "pie kā bija labāk, vāciešiem vai krieviem?" - "dzirdējām, ka kaut kur valdība nomainījusies, bet mēs dzīvojām kā dzīvojuši, tikai kad fronte tuvojās, lopus sāka ņemt nost", un par karošanu visai tipiska atbilde: "karoju pie vieniem, karoju pie otriem, kur lika, tur gāju; vairāk jau mājās pie sievas un lopiem gribēju, bet mukt nevarēja, tad nošautu".