Diezgan pagrūti populārajā literatūrā uzķert to brīdi, kad īsti Anglijas karalistei parādās tās slavenie jūras spēki - Royal Navy - kas vēlāk Lielbritānijai ļāva kļūt par "jūru valdnieci".
Viduslaikos nekā Anglijai nebij, kā vien siļķu zvejnieku laiveles un pāris kogas, kuru uzdevums bij pārdzīt rekrūšus uz kontinentu (Plantaganetu valdījumu centrs atradās tur, bet Anglija bija tikai karaļa īpašumu nomale, no kuras tik vien labums kā minimums nodokļu un rekrūši). Elizabetes I laikā, ko daiļliteratūrā slavē kā vien var, arī nekā diža, tb bija ar Viņas Mājestātes svētību bija sabūvēts spiets pirātu kuģeļu, kas laupīja Atlantijā un muka ko kājas nes, pamanot pie apvāršņa spāņu kara galeonas, bet nebija kaut cik nopietnas karaliskās kara flotes kā tādas (un nebija arī spašu britu tirdzniecības flotes - visu ārējo tirdzniecību nodrošināja nīderlandieši). T.i. tikko kā pēc Elizabetes I nāves Anglija no pirātu pūžņa sāka pārtapt par kontinentālajām karalistēm līdzvērtīgu valsti, sāka slēgt starpvalstu līgumus, tā nācās labu kaimiņattiecību vārdā saviem pirātiem piegriezt skābekli, un čušš - angļiem nekādu kuģu vairs nebija. Tāpēc gluži dabisks ir jautājums: no kurienes un, galvenais, kā un kāpēc gan uzradās tie lepnie kuģi, kas vēlāk zem Viņa Mājestātes karoga vagoja pasaules jūras, izveidojot impēriju, kurā "saule nenoriet"?
Interesanti, ka tas suns aprakts visai tālajā Ziemeļāfrikā, kur mūsdienu Marokas zemēs tālajā 1610. gadā masveidā apmetās tie no Spānijas karalistes Estremadūras provinces izraidītie moriski, kas konvertējās no kristietības islamā. Visai saprotamu iemeslu dēļ arābu bāleliņi neizrādīja par jaunajiem ticības brāļiem lielu sajūsmu, drīzāk pat gluži pretēji, dēvēja par "civilokupantiem", Madrides piekto kolonnu u.c. neglītos vārdos, apšaubot viņu lojalitāti, līdz moriskiem tas pieriebās, Andalūzijas apelsīnu birzīs uzaudzētā kultūras un tolerances glazūra kusa kā saldējums mikroviļņu krāsnī, un sākās tesiņš ar mietiem, tb slātavieši pret čangaliešiem arābi pret moriskiem un to sabiedrotajiem berberiem. Moriski Ibrahima Vargasa (Brahim Vargas) vadībā Regregas upes grīvā izveidoja nocietinātu pilsētu un 1619. gadā proklamēja Salā al Džadīdas (Sala Al Jadida - Jaunā Salē) pilsētrepubliku.



Turpmākajos gados moriski pilnībā pārņēma kontroli arī pār veco Salas pilsētu un tās apkaimi Atlantijas piekrastē (mūsd. Salē, blakus Rabatai), un panāca, ka apkārtējās zemes atzīst jaunās republikas suverenitāti. Jau no paša sākuma Salā al Džadīdas pavalstnieki pārtika no tirdzniecības un kontrabandas, pievēršoties arī piratērijai un visai drīz to flote kontrolēja visu piekrasti līdz Seutai, taču svarīgākais ieguvums bija Gibraltars. Pateicoties reliģijas un kultūras brīvībai, no visas Eiropas turp devās izraidītie un renegāti, rodot patvērumu un iespēju karjerai. Republiku pārvaldīja 14 vecāko (kas vienlaikus bija arī lielāko pirātu klanu vecākie) padome, no kuriem vienu ievēlēja par padomes prrezidentu un apvienotās flotes admirāli - pirmais republikas prezidents bija Jansons Jānis (Jan Janszoon van Haarlem, Moerad as Murat Reis), vietējo saukts par Muradu Reisu, kurš turēja prezidentūras varas grožus līdz 1627. gadam.


Jan Janszoon van Haarlem, Moerad as Murat Reis

Protams, Marokas sultānam Zidanam (Zidan Abu Maali) tas nepatika, un 1624. gadā tas centās atjaunot savu varu pār šīm zemēm, taču cieta sakāvi un bija spiests atzīt republikas patstāvību (lai "saglabātu seju", katru ievēlēto republikas prezidentu sultāns apstiprināja kā savu gubernatoru).



Kamēr Eiropas karalistu kara flotes bija sasaistījis Trīsdesmitgadu karš (1618.-1648.), desmit gadu laikā Ziemeļāfrikas korsāri plosījās pa vidusjūras rietumdaļu un Atlantijas piekrasti, gremdējot kuģus un salaupot preces 15 miljonu sterliņu mārciņu vērtībā (mūsdienu ekvivalents būtu 2 miljardi mārciņu), aizveda verdzībā vairāk nekā 6000 gūstekņu. Rezultātā lielvarām nācās atzīt savu bezspēcību, piemēram, Francijas karalis bija spiests 1631. gadā vienoties par darījumu, ka ik gadu izpērk sagūstītos Francijas troņa pavalstniekus no verdzības, t.i. pirāti pat neveda gūstekņus uz Āfriku, bet pārdeva tos atpakaļ turpat Francijā. Savukārt Nīderlandes apvienotās provinces noslēdza ar pirātiem neitralitātes līgumu, garantējot tiem drošību un patvērumu savās ostās, bet pretī saņemot analogus pakalpojumus Ziemeļāfrikā. Taču ne par to stāsts, bet gan par slaveno admirāli Jansonu jeb Muratu Reisu, kuram bija tik liela loma Royal Navy dzimšanā, ka prasītos prasās kāds piemineklītis pie Tauera.



Uz kāda dāņu tirdzniecības kuģa Jansona vīri saņēma gūstā stūrmani, kurš lieliski pārzināja Britānijas salu un Islandes piekrastes ūdeņus. Rezultātā 1627. gada vasarā Jansona flote (aptuveni 300 korsāri) kā zibens no skaidrām debesīm izmeta enkurus Islandes krastā. Pilnībā nopostīja un izlaupīja Grindavīku un Vestmanneiaru, aizvedot verdzībā kādus 400 saliniekus, bet atpakaļceļā Ziemeļāfrikas pirāti piestāja Baltimorā (Rietumkorkas grāfiste, Īrija), bet pēc tam sagrāba Lindijas salu Kornvelas ziemeļu piekrastē, kur izveidoja bāzi, no kuras turpmākos 5 gadus terorizēja visu Anglijas karalistes piekrasti. Tas nebija nekas īpašs, jo Ziemeļāfrikas pirāti saimniekoja Lielbritāniju apskalojošās jūrās jau labu laiku, un tikai laikā no 1609. līdz 1616. gadam sagrāba 446 angļu tirdzniecības kuģus, kuru ekipāžas tika pārdotas verdzībā. 1621. gadā Ņūfaundlendas tirdzniecības kompānija sūdzējās karalim, ka kopš 1612. gada pirātu dēļ cietusi zaudējumus 40 000 sterliņu mārciņu apmērā. 1625. gadā alžīriešu pirāti pie Plimutas sagūstīja 27 angļu tirdzniecības kuģus, bet 1631. gadā izkāpa krastā un izsiroja Kornvelu, piekrastē sagūstīja 20 kuģus, izpostīja virkni miestu un aizveda verdzībā 237 karaļa pavalstniekus. Vienā pašā Devonas piekrastē Ziemeļāfrikas un flāmu pirāti ik gadu verdzībā aizveda ap 300 iedzīvotāju, bez tam Anglijas ūdeņos pilnībā saimniekoja holandiešu un franču zvejnieki, kas tur zvejoja siļķes un makreles, neapgrūtinot sevi ne ar kādu muitas maksāšanu. Taču Jansona aktivitātes bija pēdējais piliens Londonas pacietības kausā, kas izkustināja status quo un beidzot piespieda Anglijas karalistes varenos sākt domāt par savu kara floti.
Nekā, ar ko stāties pretī pirātiem, Anglijai nebija. Džeimss I (King James I of England) mantojumā no Elizabetes I bija saņēmis izsmieklu, ne floti, kā arī maksimāli sliktas attiecības ar kontinentā dominējošajām Franciju (turpinot Elizabetes politiku franču separātistu atbalstam) un Spāniju (kurai britu pirāti savulaik bija krietni dzīvi sasālījuši), bet līdzekļu kara flotes būvei karalim nebija. Jāatzīst, ka arī enerģijas un vēlmes ko mainīt nebija, vairāk paļaujoties, ka gan jau Parlaments kā risinās problēmas, ja atsakās karalim dot līdzekļus flotes būvei.
Lai kaut kā aizstāvētu kaut savus īpašumus, Bekingemas hercogs jau 1627. gadā pats par saviem līdzekļiem Soutvarkā (Southwark) sāka būvēt jauna tipa pretpirātu karakuģus, kādus vēlāk sāka dēvēt par "lauvēniem" (lion's whelp). Hercoga prasības kuģubūvētājiem bija diezgan skaidri formulētas: viņš vēlējās ne dārgu buru-airu kuģi, ko varētu ražot sērijveidā, tā īsā laikā nodrošinot krasta apsardzi. Kuģim bija jābūt ar labām manevrēšanas spējām (tāpēc papildus tika paredzēti airi), jo pretinieks bija straujie pirātu kuģi, pie tam tik labi bruņotam, ka, sastopot jūrā pirātus, spēle būtu vienos vārtos "lauvēna" labā.


George Villiers, 1st Duke of Buckingham

Pirmo aptuveni 100 pēdu garo "lauvēnu" uzticēja būvēt meistaram Viljamam Kastelam (William Castell). Lai samazinātu izmaksas un paātrinātu darbus, kuģis vidus šķērsgriezumā bija gandrīz kvadrātveida, ar vienu lielgabalu klāju un 2 mastiem. Apbruņots Nr1 priekš tā laika bija vairāk nekā solīdi: divi 32 mārciņu lielgabali, četri 18 mārciņu, četri 9 mārciņu lielgabali un divas 5,25 mārciņu sakras. Nesagaidot pirmā prototipa nolaišanu ūdenī, reizē uzsāka nākošo tā klonu (ar papildus bezanmastu) būvi, un 1628. gadā ūdenī tika nolaisti 10 "lauvēni". Diemžēl vēlme iegūt vienlaikus ātru, manevrētspējīgu un smagi bruņotu kuģi nevainagojās panākumiem. Kuģim bija ievērojama konstrukcijas pārslodze, kas, kopā ar ļoti plato aptekamības līniju (garuma un platuma proporcijas 2,8:1) deva visai sliktu gaitu, sliktu manevrētspēju, bet zemu novietotās šaujamlūkas stiprā vējā apdraudēja vilnis. No airiem nācās atteikties.


The Lion's Whelp of 1628


Buckingham's Fleet lands at Sablanceeau Beach, Isle de Re, Callot 1630

Jāatzīst, kuģi bija sūdīgi. Taču labāk tādi, nekā ja kuģu vispār nebūtu. Karā ar Franciju (1627.-1629.) un Larošelas debloķēšanā Bekingema flote bija viens no Londonas trumpjiem pret kardināla Rišeljē varonīgajiem trim musketieriem.
Kaut arī 1629. gadā beidzot tika parakstīti miera līgumi ar Spāniju un Franciju, apturot karu, kas bija valsti novājinājis, ārējā tirdzniecībā turpināja valdīt ārzemju starpnieki. Visa 1625. gadā tronī kāpušā Čārlza I (King Charles I of England) iekšpolitika tika veltīta finanšu līdzekļu atrašanai, lai izvilktu karalisti no totālās saimnieciskās stagnācijas. Nācās pat celt gaismā senaizmirsto 1279. gada bruņinieku sodu (Distraint of Knighthood), saskaņā ar kuru katrs bruņinieks, kura īpašumu vērtība pārsniedza 40 mārciņas, tika sodīts ar naudas sodu, ja neieradās uz karaļa kronēšanas ceremoniju. Protams, tas nebija godīgi - uzlikt naudas sodus 4 gadus pēc kronēšanas ceremonijas, - kas izsauca pamatotu sašutumu. Tikpat negodīga bija Eduarda I likuma "Par karaļa mežiem" aktualizēšana, jo zemju robežas, mežu platības sen bija mainījušās, kas gan netraucēja piespriest naudas sodus tiem pavalstniekiem, kas saimniekoja zemēs, kur kādreiz bijuši karaļa meži. Bet vislielāko lendlordu sašutumu izsauca veco paražu tiesību atdzīvināšana, saskaņā ar kurām karalis kļūst par vecākus pāragri zaudējušo bruņniecības bērnu aizbildni - pēc tādas aizbildniecības, pieaugušiem mantiniekiem atlika tikai konstatēt, ka no piļu un zemju mantiniekiem ir kļuvuši par lupatlašiem, kam vienīgā manta ir dzimtas ģerbonis. Savukārt pilsonībā un sīkmuižniecībā lielāko sašutumu raisīja atjaunotā "kuģu nauda" (ships money), kuru bija jāmaksā piekrastes ciemiem un pilsētām, lai par šiem līdzekļiem būvētu un usturētu krasta apsardzes floti ārkārtas situācijās. 1634. gadā karalis izsludināja šādu ārkārtas situāciju piekrastes ūdeņos. Te karalim nevaram neko pārmest, jo situācija patiešām bija čābīga.
Valdības centieni izstaidrot pilsētniekiem un džentrijiem, ka tiem pašiem spēcīga flote ir izdevīga, izgāzās - britu ciema komersantiņus visnotaļ apmierināja holandieši kā starpnieki uz jūras, un viņiem bija nospļauties par pirātu izpostīto Devonas vai Kornvelas piekrasti. Arī kuģus jūrā pirātu dēļ zaudējot holandieši, un britus tas neskarot.


Charles I, King of England

1635. gadā, lai veicinātu tirdzniecības un zvejniecības attīstību, karalis pieņēma likumu, saskaņā ar kuru no zivju akcīzes bija atbrīvoti tie britu kuģi, kuru ūdensizpaids pārsniedza 600 t. Kā parasti, kad problēmas risina fizmati ar administratīvām metodēm un exceļa tabulām, uz papīra viss bija smuki, taču praksē sagāja dēlī, jo tik lielus kuģus Anglijā varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, bet 30-50 t skotu zvejnieku kuģīši, kas veidoja zvejniecības flotes pamatmasu, tagad brauca lomu pārdot Holandē un Francijā, jo tur no viņiem akcīzi neprasīja. Savukārt būvēt lielākus kuģus šiem nebija līdzekļu.
Pateicoties enerģiskajai Čārlza I rīcībai, beidzot jūrā devās karakuģu eskadra - 19 karaļa un 26 nofraktēti tirgotāju kuģi, - admirāļa Roberta Bērtija, 14. Eresbijas barona 1. Lindsijas grāfa (Robert Bertie, 14st Baron Willoughby de Eresby, 1st Earl of Lindsey, 1583.-1642.) vadībā, kas iztrenkāja holandiešu zvejniekus pie Skotijas krastiem kā arī sagūstīja vairākus Apvienoto Provinču kaperus (t.sk. "Swan", kam vēlāk bija nozīmīga loma), kas apsargāja savus zvejniekus no flāmu pirātiem. 1636. gadā tautā sauktā Naudas flote (Ship’s Money Fleet) atkal devās jūrā, kur kreisēja 2 mēnešus pie Hamberas grīvas, apsargājot piekrastes ūdeņus. Lordam admirālim (Lord High Admiral) Aldžernonam Persijam, 10. Nortumberlendas grāfam (Algernon Percy, 10th Earl of Northumberland, 1602.–1668.) līdzi bija licences, kuras piedāvāja pirkt aizturētajiem zvejas kuģu kapteiņiem. Daļa piekrita un turpināja zvejot nu jau ar apmaksātu licenci kabatā, citi atsacījās, apgalvojot, ka vienmēr te zvejojuši. Te nu tālākā saruna bija īsa: kuģi tika konfiscēti, aiztransportēti uz tuvāko Anglijas ostu un pārdoti izsolē. Tos, kas mēģināja bēgt, nogremdēja.
Anglijas flotes demaršs sacēla sašutuma vētru Nīderlandē - no nekurienes piepeši parādījusies flote, kas nevis dodas okeānā laupīt spāņu tirdzniecības ceļus, kā Elizabetes laikā, nevis rimti puva pietauvoti piestātnēs, kā Džeimsa I laikā, bet gan operatīvi vagoja un sargāja savus teritoriālos ūdeņus. Arī Ziemeļāfrikas pirāti klusu pazuda no Anglijas ūdeņiem, saprotot, ka laiki mainījušies - pateicoties Čārlzam I, Anglijai bija parādījusies karaliskā kara flote, ar kuru vajadzēja rēķināties.
Tomēr Čārlzs I lieliski saprata, ka ar to nepietiks, ja izraisīsies īsta karadarbība uz jūras pret spēcīgajām Apvienoto Provinču vai Francijas karalistes kara floti. Arī Bekingema privātā flote neattaisnoja uz to liktās cerības, tāpēc karalis ķērās pie vērienīgas un ambiciozas kuģubūves programmas veidošanas. Te lieti noderēja holandiešiem atņemtais 60 t kaperis "Swan" (10 vīru komanda, 3 lielgabali), savulaik būvēts Flisingenas dokos kā ātrgaitas karakuģis Dinkerkas pirātu tvarstīšanai. Viceadmirālis Peningtons (Sir John Pennington) panāca, ka "Swan" nepārdeva izsolē, bet iekļāva karaliskās kara flotes sastāvā, bet 1636. gadā ūdenī nolaida tā klonus "Roebuck" (10 lielgabali) un "Greyhound" (12 lielgabali), kas gan vājās britu kuģubūvētāju meistarības dēļ pēc gaitas īpašībām ievērojami atpalika no prototipa. Šajā pašā 1636. gadā britiem izdevās sagūstīt pirmo dinkerkiešu 60 t fregati "Nicodemus" (6 lielgabali), uz to brīdi ātrāko kuģi Atlantijas piekrastē. Admiralitāte to uzreiz ieskaitīja kara flotē un pasūtīja 1637. gadā pēc tās parauga "Expedition" (14 lielgabali) un "Providence" (14 lielgabali). Programma vainagojās ar unikālu apvērsumu britu flotē - 1637. gadā ūdenī nolaida pēc franču parauga būvēto "Sovereign of the Seas" (102 lielgabali), varenāko tā laika karakuģi Eiropā, dažkārt dēvētu par pasaulē pirmo līnijkuģi (tas izmaksāja 26 177 mārciņas - salīdzinājumam, visu Bekingema "lauvēnu" būve kopā izmaksāja 7000 sterliņu mārciņas).


Sovereign of the Seas

Uz 1642. gadu Royal Navy veidoja 31 vērā ņemams kara kuģis:
- "Sovereign of the Seas" (1522 t, 102 lielgabali);
- "Prince Royal" (1200 t, 55 lielgabali);
- "James" (875 t, 48 lielgabali);
- "Unicorn" (823t, 46 lielgabali);
- "Charles" (810 t, 44 lielgabali);
- "Henrietta Maria" (793 t, 42 lielgabali);
- "Vanguard" (750 t, 40 lielgabali);
- galeona "Rainbow" (480 t, 40 lielgabali);
- "Lion" (626 t, 38 lielgabali);
- "Leopard" (516 t, 34 lielgabali);
- "Swallow" (34 lielgabali);
5 frančiem atņemtās trofejas: "Saint Claude" "Saint Denis" (38 lielgabali), "Saint Mary", "Saint Anne", "Saint Esprit" (42 lielgabali)
8 vieglās fregates: "Roebuck", "Greyhound", "Expedition", "Providence", "Nicodemus", "Fortune", "Swan", "Esperance"
bez tam bija zināms skaits no Džeimsa I laika saglabājušos kara kuģu:
- "Repulse" (657 t, 48 lielgabali);
- "Victoria" (870 t, 42 lielgabali);
- "Merhonour" (800 t, 40 lielgabali);
- galeona "Nonsuch" (636 t, 32 lielgabali);
- galeona "Defiance" (700 t, 40 lielgabali);
- galeona "Dreadnought" (360 t, 40 lielgabali);
- galeona "Antelope" (300 t, 38 lielgabali).
Kopā jūrā jebkurā brīdī varēja iziet aptuveni 35 karakuģi, kas kvantitatīvi ievērojami atpalika no Nīderlandes, Francijas vai Spānijas kara flotes, toties Anglijai bija "Sovereign of the Seas" un "Prince Royal", kuru ugunsspēks ievērojami paaugstināja flotes kvalitatīvos rādītājus un ļāva iztīrīt savus ūdeņus no Ziemeļāfrikas pirātiem, kuru nekaunība bija piespiedusi Londonu ķerties pie kara flotes radīšanas.
Un beidzot, 1645. gadā ūdenī tika nolaista pirmā britu fregate - "Constant Warwick" (315,5 t, 85 pēdas garumā, 26,5 pēdas platumā, 13,2 pēdu iegrime, 34 lielgabali: 12 kulverīnas, 12 puskulverīnas + 10 mazāki lielgabali), kam bija identiska takelāža kā "Sovereign of the Seas", taču tikai viens lielgabalu klājs. 1640. gadā karalis nofraktēja vai nopirka Flandrijā vairākus Dinkerkā būvētus pirātu kaperus, kas nonāca Vulvičas dokus, kur Varvikas grāfs (Robert Rich, 2nd Earl of Warwick) un sers Batens (Sir William Batten, Surveyor of the Navy) apmaksāja kardināli jauna karakuģa projekta izstrādi, kurā būtu apvienots "lauvēnu" ugunsspēks un flāmu fregašu manevrētspēja un ātrums. Projekts tika uzticēts kuģu meistaram Pīteram Petam (Peter Pett), kurš par korpusa pamatu ņēma holandiešu "Swan", bet takelāžu un apšuvumu aizguva no "Nicodemus". Rezultātā tapa unikāls buru kuģu tips - varēja pildīt analogas funkcijas līdzīgi kā II Pasaules kara vācu "kabatas līnijkuģi" - kreiseri, kas varēja panākt jebkuru par sevi vājāku kuģi un aizbēgt no jebkura stiprāka kuģa, - 1646. gadā pēc šī parauga sērijveidā uzbūvēja fregates "Assurance" (32 lielgabali), "Adventure" (34 lielgabali) un "Nonsuch" (34 lielgabali). Pēc Admiralitātes ieceres šī tipa kuģiem vajadzēja pildīt izlūkkuģu funkcijas līnijkuģu eskadras sastāvā, kā arī konvojēt tirdzniecības kuģu karavānas.
Pēc karaļa un tā padomnieku iniciatīvas tika ieviestas ievērojamas reformas jūras kauju taktikā, ņemot vērā iepriekšējo britu pieredzi, saduroties ar Neuzvaramo Armādu 1588. gada augustā, kā arī jūras kauju rezultātus Trīsdesmitgadu karā. Briti nolēma pārorientēties uz artilērijas kauju tuvās distancēs, pilnībā atsakoties no abordāžas (angļi nespēja stāties pretī daudz pieredzējušākiem un labāk apmācītajiem spāņu, franču un holandiešu jūras kājniekiem). Lieta tāda, ka kauju laikā ar spāņiem angļi piekopa artilērijas apšaudi tālās un vidējās distancēs, kā rezultātā lodes vienkārši atlēca no spāņu kuģu bortiem, nenodarot tiem nekādus vērā nemamus zaudējumus. Savukārt apakšējos klājos izvietotie lielā kalibra ieroči gluži vienkārši nesasniedza pretinieku, lodēm ierokoties viļņos. Pēc Čārlza I rīkojuma flotē masveidā ieviesa t.s. "dreikus" (drake) - ar īsākiem un plānākiem stobriem (stobru sienu biezumu samazināja par 1/3). Rezultātā stobra izejas ātrums samazinājās no 1300 pēdām uz 900 pēdām sekundē. Šādu lielgabalo lodes tuvās distancēs nevis cauršāva, bet caurlauza pretinieka kuģa bortu, radot šķēpeļu mākoni, kas iznīcināja vai smagi savainoja visu dzīvo ap trāpījuma vietu. Par jūras kaujas mērķi tika pasludināta pretinieka nogremdēšana, nevis sagūstīšana, kā bija līdz tam, tāpēc par uguns mērķi tika noteikts pretinieka kuģa korpuss, nevis takelāža. Savukārt zemāko lielgabalu klāju nu varēja izvietot pēdu virs ūdenslīnijas. Karaļa iniciatīva bija arī artilērijas standartizācija, iedalot lielgabalu kalibru smagajos (32, 42, 64 mārciņas), vidējos (18 mārciņas) un vieglajos (3, 4 un 5,25 mārciņas). Tuvojoties pretiniekam, izmantoja vidējā kalibra lielgabalus, bet tuvā distancē kaujā iesaistījās lielie un vieglie kalibri.
Īsā laikā, ieviešot jaunus kuģus un jaunu taktiku, britu flote kļuva par vērā ņemamu spēku, kas bija nepatīkams pārsteigums visiem konkurentiem.


An English ship in action with Barbary corsairs, circa 1680. - National Maritime Museum, Greenwich, London

Saprotams, ka flotes būvei un uzturēšanai bija nepieciešami milzu līdzekļi, un visu Angliju pārņēma pretestība lielajam nodokļu slogam. Karaļa plānus nosargāt Anglijas ūdeņus no pirātiem un padarīt Angliju par jūras lielvalsti, pavalstnieki uztvēra kā nepamatotu līdzekļu izšķērdēšanu, izkurtējušās aristokrātijas untumu, kas pavalstniekiem pārāk dārgi izmaksā – tas bija viens no pamatiemesliem, kāpēc daļa pavalstnieku, kas bija pret pārmaiņām, sacēlās un sākās pilsoņu karš (English Civil War), kura rezultātā karaļa piekritēji tika sakauti un Čārlzam I 1649. gada 30. janvārī nocirsta galva kā valsts interešu nodevējam.
Uzzinājis par karaļa nogalināšanu un diktatūrasProtektorāta pasludināšanu, princis Ruperts (Prince Rupert of the Rhine, Duke of Cumberland, 1619.-1682.), zvērēja atriebt un, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk privatieru, uzsāka ļoti pretīmnākošu prīžu politiku (prasot sev tikai 1/5 daļu laupījuma). To uzzinājuši, zem viņa karogiem masveidā stājās Dinkerkas un Minsteres pirāti, un jau pavasarī Bristoles tirgotāji sūdzējās Parlamentā, ka neviens to kuģis nevarot iziet Lamanšā bez riska krist pirātu rokās. Aprīlī rojālistu eskadru pie Īrijas krastiem veidoja jau 28 privatieri, kas kontrolēja Anglijas rietumu piekrasti.
Parlamentam nu nācās beidzot pievērsties flotei, atceļot flotes vadībā pēc lojalitātes principa ieceltos "savējos" independentus, un Kopienu palātai nācās nobalsot par visiem savulaik pašu kategoriski noraidītajiem Čārlza I likumprojektiem, tos vēl paplašinot. Flotes vadībā atjaunoja jūrniekus ar pieredzi, atsāka karaļa uzsākto karakuģu pārapbruņošanu: pilnībā atteicās no 64 un 42 mārciņu lielgabaliem, kas šāva ar akmens lodēm, to vietā paplašinot vidējā kalibra artilērijas klāstu, ieviešot 24 un 12 mārciņu lielgabalus. Pārapbruņotie kuģi nu varēja minūtes laikā dot nevis 10 zalves, kā bija pirms Čārlza I aizsāktajām reformām, bet jau 20, t.i., neraugoties uz kalibru samazināšanu, ugunsspēks pieauga. 32, 24 un 18 mārciņu lielgabalus iedalīja kategorijā ship’s killers (kuģu iznīcinātāji), bet lielgabalus sākot ar 9 mārciņām - murderers (t.i. komandas iznīcinātāji). Kā pamatapbruņojums palika "dreiki", jo tagad ar nu krietni vieglākajiem lielā kalibra lielgabalus varēja apbruņot arī pēc tonāžas mazākus kuģus. Anglijas kara flotes ungunsspēks tā bija pieaudzis, ka jūrā izgājusi tā visai ātri tika galā ar Ruperta pirātiem, kuri vēl joprojām par galveno jūras kaujā uzskatīja abordāžu. Tā Čārlza I ideju darba augļus plūca vēlāk Parlaments un Kromvels, bet nogalinātā karaļa radītā Royal Navy turpmākajos gadsimtos tikai auga, padarot Lielbritāniju par pasaules okeānu valdnieci.

Bet kas to lai zina, kā viss būtu noticis, ja pirms tam Ziemeļāfrikas pirāti nebūtu bijuši tik labi Elizabetes I kapteiņa Dreika skolnieki un nebūtu sākuši postīt neaizsargāto Anglijas piekrasti, piespiežot tās nenovērtēto karali ķerties pie kara flotes radīšanas?