| Šķiet, ka lielākā un vienīgā interesantā pārmaiņa dievzemītes sociumā, kas notikusi pēdējo 20 gadu laikā, ir visai straujā zināšanu kultūras nomaiņa pret iemaņu kultūru. Paskaidroju: ja agrāk (ne jau vienmēr, bet kopš laika, kad projekts "Apgaismība" uzņēma pilnus apgriezienus un sāka uzrādīt rezultātus), lai orientētos pasaulē, kā arī lai iekļautos virknē pievilcīgu sociālo nišu, bija ļoti svarīgi, ko cilvēks zina un cik daudz, tad nu ir laiks, kad daudz būtiskāks ir jautājums, vai cilvēkam ir attīstītas iemaņas vajadzīgajā brīdī atrast nepieciešamo informāciju (un to aizmirst, kad nepieciešamības vairs nav).
Zināšanu kultūra ir "gliemeža kultūra", kur indivīds nes sev plecos "mājiņu", piebāztu ar zināšanām un prasmēm kā nepieciešamajiem darba instrumentiem, dzīves laikā pastāvīgi papildinot to krājumu. Ne viss te ir nepieciešams (vidusmēra pilsonim nez vai kādreiz ievajadzēsies kādreiz iekaltais Romas imperatoru saraksts vai sīnusu aprēķināšanas metodes), taču ja šis instrumentu krājums ir gana liels, prasmes tos kombinēt, atkarībā no situācijas un risināmās problēmas, arī pieaug (atsevišķas zināšanas var salīdzināt ar atsevišķiem muskuļiem: tas fizkultūras stundās trenētais tricepss atsevišķi it kā nav pats svarīgākais, taču kopdarbībā ar trenētu pārējo muskulatūru samazina iespējamību paslīdēt atkusnī uz ielas). Savukārt iemaņu kultūra ir "plaukstdatora kultūra", kur pats indivīds kļūst kā plaukstdators: svarīgākais ir visu laiku uzturēt apdeidotus softus, lai kad nepieciešams iegūt informāciju, viņš gluži vienkārši pieslēdzas tās avotam, uzzinot visu nepieciešamo, lai īsā laika sprīdī iegūtu iemaņu, piemēram, atšķirt automobiļu markas, orientētos to tehniskajos raksturojumos, varētu par šo tēmu piedalīties publiskās diskusijās, rakstīt, konsultēt.
Ļaužu, kas uzauguši zināšanu kultūras paradigmā un to, kas auguši līdz ar iemaņu kultūru, savstarpējā komunikācijā ik pa brīdim parādas "klusuma zonas", kurās tie viens otru gluži vienkārši nesaprot - kaut vai elementāru "folklorizējušos tekstu līmenī, - kur viena puse šokā (kā to var nezināt!?), bet otra puse neizpratnē (nafig man to zināt?). Te rodas "zināšanu ļaužu" snobisms attieksmē pret "iemaņu paaudzi". Prātā uzreiz iešaujas nesenais V.Dūles skaļi pieteiktais (aber mediju telpā klusu pieteikt sevi nedrīksti, tb ja klusu, tad tevis nav) mēģinājums sakustināt patiesi sasāpējušu problēmu - izglītības jautājumu (pie tam tīri no "iemaņu kultūras" skatu punkta, kas "zināšanu kultūras" pārstāvjiem šķita nonsenss), - kurai "zināšanu paaudze" klāt neķeras (jo apjēdz, kas tie par Augeja staļļiem). Izņirgājās par puisi, kuram labas iemaņas ko sagūglot, liela vēlme vērst pasauli labāku, bet nu ar zināšanu instrumentu bāzi "gliemeža mājiņā" tā trūcīgāk. Taču šī iesmīkņāšana tomēr nebūs īsti taisnīga.
Ja tā palūko, iemaņu kultūra ir visai dabiska aizsardzība no fantastiski uzblīdušā informācijas apjoma, kurš ir pārāk liels, lai kāds spētu nodalīt "būtisko" no "nebūtiskā", ņemot talkā vēl kādus kritērijus kā tikai šauri pragmatiskus. Dzīve par īsu, lai visu mēģinātu par visu uzzināt kā enciklopēdistu laikos. Pie tam analfabētisms tā šaurākajā izpratnē (lasīt/rakstīt prasme, tb burtu atpazīšanas māka) likvidēts, un nu jau gadus 50 vairs nevajag, lai visi būtu universāli inženieri. Apkārtējā pasaule aizvien vairāk kļūst pat ne par šauri orientētu speciālistu pasauli (šāds speciālists tradicionālā izpratnē arī ir zināšanu cilvēks, tikai viņa zināšanas vairāk ir kā koncentrēts gaismas stars, kas izgaismo tikai nepieciešamo jomu), bet drīzāk par tādu vai citādu konkrētu iemaņu cilvēku pasauli, kuri viens otru papildina kā skolēnu "konstruktora" komplekta detaļas. Šajā ziņā sabiedrība kļūst kolektīvāka un savstarpēji saistītāka, bet "enciklopēdistu" tipa plašā zināšanu diapazonā erudītie indivīdi būs (ir?) spiesti kā praktiskajā dzīvē ne īpaši pieprasīti, atkāpties ēnā, kā britu džentlmeņi ar savām jūrasputu pīpēm, kad tos no Sitijas izspieda žiperīgo biržas mākleru paaudze.
Interesanti, kā šo dilemmu atrisinājuši (vai vispār atrisinājuši?) vecajā Eiropā, kur "zināšanu kultūra", šķiet, atkāpjas akadēmiskajā vidē un politikā, tb veido intelektuālo un politisko eliti, bet "iemaņu kultūras" ļaudis izteikti dominē uzņēmējdarbībā, viens otram vairs netraucējot un nelienot otra dārziņā? Jebšu process tur pieņēmis tādas iezīmes, ko nekompetents diletants no Austrumeiropas vienkārši netver? |
Nu ceru, ka tās dzirnas, kaut lēni maļ, tomēr tagad pēdējos apgriezienus velk, tb būs ioemesls saskrieties. :)