Es teiktu, ka autors nepamatoti noraksta pēcpadomju depresijas periodu uz valodas politiku.

Es drīzāk domāju, ka fanātiskā cīņa par latviešu valodas ekskluzivitāti ir drīzāk sekas vispārējam pagrimumam nekā tās cēlonis. Arī šobrīd bezjēdzīgās nacionālistu cīņas par oficiālo valodu ir tikai bēdīgā ekonomiskā stāvokļa un lielā bezdarba sekas.

Padomju laikā visu nozaru speciālisti (vismaz par ķīmiju varu droši garantēt) rūpīgi kopa latvisko terminoloģiju, turklāt ne tik daudz patriotisma vadīti, bet tieši zinātnes vārdā, jo precīzi termini ir ļoti svarīgi. Ar grāmatu tulkošanu nodarbojās pieredzējusi speciālisti savā nozarē un pēc tam tulkojumus izskatīja pieredzējuši redaktori. Tāpat darbus kritiski izvērtēja veseli kolektīvi, un lai gan informācijas apmaiņa bija vairāk neformāla, rezultāti bija ļoti augsti.

Bet tad sākās juku laiki – vieni laupīja visu, ko var, bet gudrākie centās pasargāt esošo no izlaupīšanas. Bet pie tulkošanas ķērās opurtūnisti, kam trūka zināšanas gan darba tematikā, gan lingvistikā. Bet paldies par to pašu, jo man šķiet, ka pēc Latvijas neatkarības iegūšanas reāli izdoto tehniska rakstura grāmatu skaits latviešu valodā ievērojami saruka, nemaz nerunājot par kvalitātes kritumu.