|
|
Saturday, May 26th, 2012
| |
12:23 - Par naudu un bezdarbu
|
Vislielāko nesaprašanos publiskās diskusijās par ekonomiku rada tas, ka cilvēki bieži nesaprot, kas ir nauda. Joprojām daudzi domā, ka nauda ir vērtība pati par sevi kā zelts vai citas vērtīgas lietas. Taču nauda nav nekas tāds un naudas zelta standarts jau ir atcelts labu laiku atpakaļ.
Mūsdienu nauda ir tikai virtuāls līdzeklis, kas liek ekonomikai darboties. To var salīdzināt ar eļļu, kas tiek lieta mašīnā. Pati eļļa nekādi nedarbina dzinēju un tai praktiski nav vērtības, salīdzinot ar pašas mašīnas un degvielas izmaksām. Tai ir jābūt pareizajā daudzumā, lai mašīna varētu pareizi darboties. Ja tās būs par daudz, tad tā var noplūst, kur nevajag, un mašīna var pēkšņi aizdegties, tā ka pasažieri knapi paspēs izlekt laukā. Ja tās būs par maz, tad motors noklemmēs un pat lepnais BMW paliks uz ceļa.
Visiem salīdzinājumiem ir robežas, bet kas attiecas uz ekonomiku, tad sabiedrībā ir svarīgas divas lietas – ražošana un patēriņš. Ja nav naudas, tad abas darbības apstājas un sabiedrība pāriet uz neefektīvu barteru un naturālo saimniecību. Tas arī ir monetārās politikas galvenais mērķis – iepludināt tieši tik daudz naudas, lai ražošanas un patēriņa riteņi grieztos un lai ekonomika nepārkarstu un arī neieķīlētu. Uzsvars šeit ir uz efektivitāti.
Sabiedriskā taisnīguma ievērošana nav naudas funkcija. Tas ir svarīgi, bet par to rūpējas valsts, juridiskā institūcija, izglītības sistēma vai filozofi vai pat reliģija. Nauda ir nepieciešama arī šo mērķu sasniegšanai, bet to var izmantot tikai pēc tam, kad ar monetāro sistēmu ir sasniegts primārais mērķis – efektīva ražošana un patēriņš.
Tāpēc nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka valsts var glābt bankas, iepludinot tajās lielu naudas daudzumu, lai novērstu sistemātiskus riskus ekonomikā. Tiktāl viss ir skaidrs. Taču pārsteidz, ka šie paši politikas veidotāji, kas atbalsta banku glābšanu, noliedz naudas izmantošanu citu sistemātisku problēmu risināšanā, konkrēti – nodarbinātības veicināšanā. Šobrīd bezdarbs Eiropas Savienībā ir pārsniedzis visus krīzes rādītājus. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir nepieciešama naudas iepludināšana ekonomikā, lai vairotu patēriņu (pieprasījumu), kas attiecīgi veicinātu ražošanu un samazinātu bezdarbu. Bet pēkšņi šie politiķi sāk runāt par morālo atbildību tērēt naudu, kas nav nopelnīta.
Jā, morālā atbildība ir laba lieta un ir ārkārtīgi svarīgi godīgi maksāt nodokļus un uzņemties personīgo atbildību par finansēm. Tikai tas nav monetārās sistēmas uzdevums. Kad glāba bankas, tad arguments, ka bankas pašas ir vainīgas savās problēmās ar neatbildīgu risku uzņemšanas, netika uzskatīts par būtisku, jo bija jautājums par finanšu sistēmas glābšanu.
Šobrīd eirozonas recesija un pieaugošais bezdarbs draud ar vēl lielāku sistemātisku un sabiedrisku krīzi. Šķiet, ka Eiropas politiķiem tas nerūp, un vienīgā viņu interese ir paštaisnā moralizēšana, ka grieķi paši ir vainīgi, ka neapdomīgi aizņēmās. Šie politiķi vienkārši nav sapratuši, ka naudai ar moralitāti nav nekāda sakara.
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, May 14th, 2012
| |
11:17 - Igaunijas eiro "veiksmes stāsts"
|
Jaunie Eurostat dati rāda, ka Igaunijā rūpnieciskā ražošana ir samazinājusies par 6.1% gadā. Opā! Tas ir pat smagāk nekā Itālijai (-5.8%) un tikai nedaudz mērenāk nekā Spānijai (-7.5%) un Grieķijai (-8.5%).
Te tev nu bija praksē eiro izdevīgums mazajām valstīm!
Nu ja, vienmēr jau gribas ticēt, ka Grieķijā vai Spānijā notiekošais ir viņu pašu kļūda, kuru mēs nekādā gadījumā nepieļausim. Tikai iedodiet mums eiro un viss būs citādi, jo mēs esam gudrāki, konkurētspējīgāki, pacietīgāki un izturīgāki, vai ne?
Žēl igauņus, jo pēc pāris gadiem vai varbūt pat ātrāk arī par viņiem runās, ka viņi paši ir vainīgi, ka pārsteidzīgi iestājās eirozonā, kurai vēl nebija gatavi. Mēs drīz uzzināsim, cik patiesībā viņi ir slinki un korumpēti un ka dati tika sagrozīti utt.
Apsveicu Latviju, ka tā ir veiksmīgi nokavējusi iekāpšanu eiro Titānikā. Lai gan daži vēl pako ceļasomas šim braucienam, jo nezina, ka kuģis jau ir izgājis no ostas. :)
|
|
(28 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, May 8th, 2012
| |
19:20 - Izlasīts: End This Depression Now!
|
Interesanta ar to, ka vienkāršā valodā ir izstāstītas makroekonomiskas lietas. Krūgmans labi raksturojis, ka austeriāņu taupības politika ir, latviešu žargonā runājot, "Nothing Special". Kā jau sagaidāms, tā noved pie izaugsmes apstāšanās un liela bezdarba. Ja vadāmies pēc principa, ka nauda dzīvē nav galvenais, tad savukārt nespēja ilgstoši atrast darbu var atstāt depresīvu ietekmi uz visu dzīvi, it īpaši jauniešiem, kuru vidū bezdarbs dažās Eiropas valstīs (Spānija) jau sasniedz 50%.
Tam ir steidzami jāpieliek punkts. Politikas izmaiņas var būt daudz drīzākas nekā mēs tās sagaidām. Olanda ievēlēšana ir tikai likumsakarīga. Problēma gan ir tā, ka līdzšinējās ekonomiskās politikas neveiksmes var novest arī pie ekstrēmistu valdībām.
Sludināt, ka šobrīd tikai fiskālā taupība var glābt Eiropu, nav nekāda vīrišķība. Tā ir muļķība un sekošana mītiem. Īstena politiskā drosme ir spiest bremzi treknajos gados un gāzi, kad ekonomika ir recesijā. Šis modelis ir sevi pierādījis praksē jau daudzus gadu desmitus. Pirms katras krīzes mēs visi gribam ticēt, ka šoreiz viss ir savādāk, bet realitātē viss ir tāpat kā agrāk – nekustamā īpašuma burbuļi, likviditātes slazds, algu samazināšanas grūtības utt.
Šī grāmata man palīdzēja labāk saprast arī austeriāņu viedokli. Kāpēc viņi, par spīti acīmredzamajam, ka taupības režīms tikai iedzen vēl dziļākā purvā, turpina virzīties strupceļā? Iemesls tam ir visas Eiropas Savienības ideja. Šis projekts ir izrādījies ļoti veiksmīgs. Kaut lēnām, bet pamazām nostiprinās Eiropas Savienības pilsoņa ideja neatkarīgi no tautības, valodas vai reliģijas. Daudzi latvieši pat nespēj iedomāties, ka Eiropas tautu konflikti ir daudz plašāki, nekā tikai krievi pret latviešiem. Divi pasaules kari nebija nekāds joks un pat šodien jebkurā valstī ir liela iespēja ksenofobijas uzliesmojumiem. Eiropas ekonomiskā savienība ir līdz minimumam samazinājusi jauna kara iespējamību, tomēr ik pa brīdim uzrodas jauni draudi.
Eiro projekts bija liels risks un diemžēl visas prognozētās problēmas ar to ir piepildījušās. Tieši eiro ir radījis pašreizējo Eiropas recesiju. Globālā finanšu krīze bija tikai tās katalizators. Bet vājāko valstu atteikšanās no eiro, kas īstermiņā varētu atrisināt Eiropas valstu nesabalansētības problēmas, būtu Eiropas Savienības politiskā pašnāvība.
Bet nav tā, ka ir tikai izvēle starp eiro un recesiju. Pēc Krūgmana domām atrisinājums, kas ļautu saglabāt eiro un nodrošināt izaugsmi, ir ļoti vienkāršs – Vācijai ir jāziedo zemā inflācija, lai pārējās valstis varētu atļauties īstenot ekonomikas karsēšanu. 2% inflācija ir krietni par zemu un tai būtu jābūt vismaz 4%. Tas būtu izdevīgi arī Latvijai, kurai līdz ar to vieglāk būtu sasniegt kritērijus eiro ieviešanai, ja reiz Latvijas politiķi citas iespējas tāpat neaptver. Pretējā gadījumā eiro ieviešana Latvijā var beigties tieši tāpat kā Spānijai (ar 25% bezdarbu).
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, April 27th, 2012
| |
22:25 - Filmu pirātisms ASV armijā
|
Šis raksts sit pušu visus rekordus. Ja pat rūdīta Amerikāņu armija nav spējīga cīnīties bez pirātiskajām filmām, tad kāda cerība ir mums, miesisko vājību pārņemtajiem parastajiem civilajiem?
Īsumā: Ņujorkā 90 gadu vecs 2. pasaules kara veterāns ilgstoši kopējis pirātiskos DVD diskus un kā dāvanas pa pastu nosūtījis tos armijā dienējošiem, kas viņam lūdza atsūtīt kādas filmas. Kopā esot nosūtījis kādus 300 000 diskus, kas viņam no savas kabatas izmaksājis $30000. Večukam laikam ir bijusi liela pensija, ja varējis tādu summu atļauties. Bet stāsta āķis ir tajā, ka autortiesību aizstāvji esot uzmanījuši, lai karavīri uz kara zonu neņemtu līdzi pirātiskās filmas – esot izskatīta bagāža un pat pārbaudīti klēpjdatori (armijā stingra kārtība). Bet lai dienējošie nejustos apdalīti, viņiem esot nosūtīti projektori un filmas ruļļos (ne digitālajā formātā), lai varētu skatīties kā agrāk kinoteātros, kas nav bijis diez cik ērti. Tomēr pa pastu sūtīto neviens nav kontrolējis, tāpēc večuks tik kopējis un sūtījis pa pastu, un saņēmis milzums pateicību no karavīriem par palīdzību.
Tagad jautājums – vai večuks ir noziedznieks vai varonis? Visdrīzāk jau senils. Bet ja nodzīvošu līdz tādam muļķa vecumam, tad es arī gribētu savu dzīves novakari pabeigt šādā veidā. DVD jau sen vairs nebūs aktuāli, bet ja digitālo failu izplatību vēl stingrāk kontrolēs attiecīgās uzraudzības iestādes, tad man nebūs žēl riskēt pat ar visstingrāko sodu, lai nelegāli izplatītu informāciju, kas cilvēkiem būs aktuāla šajā laikā.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, April 25th, 2012
| |
08:58 - Lācene Made - RIP
|
Netaisos daudz sērot, jo tas ir tikai kjūtisms. Neviens taču nesēro par tām mežacūkām un vilkiem, kas tiek nošauti katru gadu.
Manu vecāku mājas bija ļoti tuvu Vildogai, kur beidzās šīs lācenes gaitas. Bija iznācis diezgan bieži paviesoties šajās dabas takās, it īpaši ja zina bezmaksas dienesta ieejas. Cik biju šo lāceni redzējjis, es nedomāju, ka viņa bija laimīga dzīvot iežogojumā. Tā noteikti bija netīrīga, ārkārtīgi garlaicīga un bezmērķīga dzīve. Tāpēc labi saprotu viņas alkas izlausties pasaulē. Diemžēl šī pasaule ir tāda – ja tu esi brīvs, tad tu esi sabiedrības apdraudējums un tev tajā nav vietas. Par to tad es arī sēroju.
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, April 18th, 2012
| |
08:55 - Zviedrijas modeļa (ne)pievilcība investoriem
|
Zinot, cik Latvijas vidējais vēlētājs sirgst personības dalīšanās sindromu, interesanti būtu noskaidrot, kāda daļa lasītāju vispār uztvers, cik ironiska ir ziņa, ka Štokenbergs cels rūpnīcu Zviedrijā.
Līdz šim gan lielākā daļa pie varas esošo politiķu ir skaidrojuši, ka Zviedrija ir investoriem galīgi nepievilcīga valsts, jo tās sociālās garantijas, progresīvais ienākumu nodoklis, arodbiedrības un lielais valsts regulējums uzņēmējdarbībā ir galīgi garām. Un tikai pateicoties šiem politiķiem Latvija ir uz pareizā ceļa un tāpēc ir plaustoša, investoriem pievilcīga ekonomika.
|
|
(24 comments | ir ko piebilst)
|
| Saturday, April 7th, 2012
| |
09:20 - Velosezonu atklājot
|
Izrādāt, ka, pārvietojoties ar velosipēdu ikdienā, maršrutu sastādīšana nav nemaz tik triviāls uzdevums. Šeit neder ne kājāmgājēja, ne autobraucēja pieeja. Nav jēgas braukt pa noslogotām ielām, ja blakus ir mierīgākas ielas, veloceliņi utt., bet arī kājāmgājēja maršruti neder, jo tie var būt pārāk šauri, vai vest pa kāpnēm un citām velosipēdistiem grūtāk izmantojamām vietām.
Tagad sāku novērtēt, kāpēc Google maps ir atsevišķa beta versijas opcija maršruta norādījumu sastādīšanai velosipēdistiem. Diemžēl, manā pilsētā tā vēl nedarbojas. Toties ar interesi izpētīju agrākās dzīves vietas maršrutus. Izrādās, ka tur patiešām bija 20 jūdzes (nevis 20 km) vienā virzienā, kuras ar diezgan lielu regularitāti minos, lai tikai varētu mierīgi pasēdēt Botāniskā dārza bibliotēkā. Ek, vecums nāk un vairs nav tas spēks iekšā.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, March 21st, 2012
| |
13:42 - Atgriešanās mājās no Krievijas
|
Mājās biju jau sestdien, nu jau pēc vairākām dienām var visu pastāstīt bez pārspīlētām emocijām.
Nebiju apmeklējis Krieviju jau vismaz 12 gadus, tāpēc šis 6 dienu ilgais ceļojums bija jo īpaši iespaidīgs. Mans maršruts bija Londona-Rīga-Maskava-Soči-Maskava-Rīga-Londona. Rīgā biju nedēļu darīšanās, bet, tālāk jau ielidojot Maskavā, pārņēma kultūras šoks. Krievu valodu vēl neesmu aizmirsis, bet Vnukovas starptautiskajā lidostā ārzemniekiem orientēties ir grūti un apkalpotāji ar laipnībām nespīd.
Vēl 3 stundas lidojuma un pēc aizkavētas nosēšanās stiprā vēja dēļ Adleras lidostā mani gaidīja sena draudzene. Tā nu es tiku vadāts pa Soču bezceļiem un kalniem ar Niva Chevrolet, kuru jau tuvākajā stacijā uzpildījām ar 92. markas benzīnu. Nākamais šoks bija haotiskā satiksme uz ceļiem, kas stipri atgādināja Indiju. Soči gatavojas 2014. gada ziemas olimpiskajām spēlēm, tāpēc visa pilsēta ir faktiski pārvērsta par milzu būvbedri. Tiek būvēti ceļi, viesnīcas, stadioni, dzelzceļi. Tie ir milzīgi projekti, kas neapšaubāmi ir saistīti ar milzīgu korupciju. Tikmēr Soču iedzīvotājiem vairāki gadi ir jāpavada satiksmes sastrēgumos, rindās, nepārtrauktos elektrības un komunikāciju zudumos. Šajā nedēļā draudzenes dzīvoklī elektrības nebija veselas 3 dienas, kas bija diezgan nepatīkami, jo bez elektrības nedarbojās arī apkure un gaisa temperatūra bija netipiski zema šim gadalaikam.
Nākošais šoka iespaids bija augstās cenas. Lai gan ir lietas, kas maksā lētāk, piemēram, degviela, komunālie pakalpojumi, cenas un dzīves dārdzība ir augstāka pat nekā Lielbritānijā. Piemēram, caurmēra dzīvokļa cenas ir tādas pašas kā Lielbritānijā, tikai bez tā visa komforta un kārtības, kāda valda rietumos. Vēl jo vairāk šo kontrastu izcēla iedzīvotāju nevienlīdzība – bagātība un blakus liela nabadzība, kuru vietējie iedzīvotāji jau sen ir pārstājuši redzēt (atredzēt kā Čaina Mievila grāmatā “The City and The City”). Tiem, kuri dzīvo tankā un bailēs no Krievijas komunisma, varu iepriecināt ar ziņām, ka sociālisms ir sasniegts Eiropā, savukārt Krievija veiksmīgi iet mežonīgā kapitālisma ceļu. Tāpēc Krievijā vārdu “krīze” nesaprot. Visumā dzīve iet uz augšu un daudzās lietās viņi ir pārspējuši pat Rietumus, piemēram, 4G interneta tīkla pārklājums praktiski visās vietās, kas ir īpaši svarīgi Soču kalnainajā reljefā.
Krievijā mani visvairāk piesaista cilvēku viesmīlība un atvērtība. Mani aicināja ciemos pie vairākiem seniem paziņām lepnos apartamentos, braucām uz Krasnaju Poļanu un citām skaitām vietām, ar draudzeni pavadījām ilgas stundas sarunās līdz plkst. diviem naktī. Dalījāmies savas dzīves priekos un neveiksmēs. Galu galā viņa man lieliski palīdzēja tikt pāri vienai smagai emocionālai problēmai, kas bija mocījusi mani gadiem. Dienā, kad braucām atpakaļ uz lidostu, sniga sniegs, bet sirdī bija neaizmirstamas sajūtas un apziņa, ka dzīve ir jauka un tik labs atvaļinājums man nav bijis jau ilgu laiku.
Atgriešanās Rīgā bija kā parasti, bet Rīga atkal uzdzina depresiju. Rīga ir daudz tīrāka, kārtīgāka, eiropeiskāka, bet serviss un cilvēki uzdzen šermuļus jau ar savu skatienu vien. Krievijā tas bija sagaidāms, bet Rīgas lidostas augstprātīgā robežkontrole, reģistratūras darbinieces ar pavēlošajām frāzēm radīja dusmas. Kā pozitīvs izņēmums jāmin Narvessen darbiniece, kura spēja saglabāt profesionālo apkalpošanu pat tad, kad es nespēju atcerēties savas kartes PIN kodu pat pēc otrā mēģinājuma. Cilvēki cenšas, bet labējās politikas dēļ Latvijai vēl ilgi būs jāiet sāpju ceļš.
Rīgā tikai pārnakšņoju un jau dienas vidū piezemējos Getvikas lidostā. Pēc Krievijas pārņēma tāda dīvaina sajūta, ka tas viss ir kā sapnis un bija pagrūti noticēt, ka šī tiešām ir mana mītnes zeme. Gandrīz hipnotiska apjauta, ka var atslābt un nesatraukties, ja ar pirmo reizi neizdodas pareizi noskenēt pasi automātiskajā robežkontrolē vai biļeti pie ieejas vārtiem dzelzceļa stacijā, jo uz tevi šeit neviens nekliedz, bet draudzīgi palīdz, paskaidro un uzmundrina ar smaidu. Pērkot ūdeni lidostas WHSmith veikaliņā, meitene pie kases uzsmaidīja un pateica: “Kvīti par pirkumu ielieku tavā maisiņā.” Cik liela nozīme dzīvē ir šādiem sīkumiem un cik maz gan vajag mūsu laimei!
current mood: accomplished
|
|
(42 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, February 22nd, 2012
| |
12:13 - katrs pats savas laimes kalējs = korupcija
|
Kā jau man norādīja pie iepriekšējā raksta, ne jau filologi vārda īstajā nozīmē ir vainīgi pie zāļu instrukciju tulkošanas skandāliem. Pie vainas ir kārtējā starpnieku vēlme nopelnīt lielāku kāpostu, izlaižot ļoti svarīgas, bet piņķerīgas tulkošanas procesa sastāvdaļas.
Nav pareizi saprast vārdu korupcija tikai kā kukuļdošana. Tā sākotnējā nozīme ir vērtību samaitāšanās, konkrēti likumu un ētikas normu pārkāpšana, lai gūtu lielāku peļņu, ignorējot kopējo labumu.
Vislabāk šo korupcijas ķēdi raksturo nesenais Krājbankas krahs. Tā ir gan iesaistītā FKTK nevērība, gan valdes vadītāja Priedīša nodevīgums, atļaujot ieķīlāt depozītus korespondentbankās, gan arī skandāli ar un ap maksātnespējas administratoru. Tam nesen pievienojās vēl viens: http://www.db.lv/finanses/argalis-ludz-atcelt-krajbankas-administratoru-252471
Kamēr latvieši cītīgi iet uz referendumiem, lai aizstāvētu savu valodu, tikmēr valsts ekonomikā no patriotisma nav ne smakas. Šķiet, ka visus apmierina šāda biznesa vide, kur katrs var izraut savu kumosu. Ja Krājbanku nebūtu uzmetis krievs Antonovs, tad to ar latviešu rokām tikpat ātri būtu izdarījis kāds Goldbergs vai Madofs un latvieši par to būtu pateikuši tikai paldies. Jo katrs pats savas laimes kalējs. Godīgā vai negodīgā veidā – tas nav tik svarīgi.
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| |
09:24 - pēc referenduma var nākties ielikt cietumā filologus, lai glābtu latviešu valodu :)
|
|
Latviešu valoda visdrīzāk izmirs nevis sliktās demogrāfijas dēļ, bet zāļu instrukciju tulkotāja kļūdas dēļ. Reiz kāds patriotisks filologs ciānkāliju iztulkos kā kaļķa tabletes un valdība zemās ražotāja cenas dēļ tās steidzamā kārtā iekļaus kompensējamo zāļu sarakstā.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Monday, February 13th, 2012
| |
08:53 - vēl par The City and The City
|
Kritiķi atzīmē, ka šajā darbā Čains Mievils ir lietojis vairākus angļu jaunvārdus, piemēram, to unsee un to unsmell, kas ir iepriekšējās ieraudzīšanas vai saošanas apzināta atcelšana. Tas šķiet absurdi, jo šķiet, ka uztveri nevar atcelt. Ja reiz esi kaut ko ieraudzījis, tad to nevar padarīt neredzētu. Varbūt par to var aizmirst pēc kāda laika, bet šeit uzsvars ir tieši uz jutekļu uztveri, ar to parādot, ka tā vairāk notiek tieši prātā nevis maņu orgānos.
Latviski šajā sakarā pat nebūtu jāizdomā jaunvārds, jo mums ir skaists vārds neieredzēt. Parasti nepabeigto/pabeigto darbības vārdu pāros sakne nemainās un pabeigtā forma tiek veidota, pievienojot tikai priedēkli: nest/atnest, skriet/atskriet utt. Bet interesanti, ka redzēt pēc nozīmes pabeigtā darbība ir ar citu vārda sakni – ieraudzīt. Savukārt tiešais atvasinājums ieredzēt vai neieredzēt jau izsaka daudz dziļāku pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret redzēšanas objektu. Kā gan šāda netiešā nozīme varēja rasties? Laikam jau mūsu senči apzinājās, ka redzēšana ir ļoti subjektīva lieta, un tā ir mūsu pašu izvēle, ko mēs gribam vai negribam redzēt.
Arī Bešelas un Ulkomas iedzīvotāji droši vien neieredzēja viens otru gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, lai gan parastie cilvēki, kas nebāza savu galvu politikā, nebija negatīvi noskaņoti. Katrā pilsētā bija savi nacionālisti un ekstrēmisti, kas sludināja savas kopienas pārākumu un aicināja uz aktīvām darbībām, kas apdraudēja mieru, tāpēc iedzīvotāji viņus diezko nemīlēja, bet policija viņus uzraudzīja, lai novērstu izlēcienus utt.
Tomēr visi kā viens ienīda unificistus, kas uzskatīja, ka sadalītās pilsētas ir negods un neracionāla eksistēšana un aicināja uz abu pilsētu apvienošanu.
Šie aprakstītie notikumi tik ļoti atbilst mūsdienu realitātei, ka daudzi lasītāji apšauba, ka šī grāmata ir uzskatāma par fantasy žanru. Mievils gan noliedz, ka šīs pilsētas ir aprakstītas pēc kādas reāli eksistējošu kopienu pamata. Ja viņš ir patiess, tad jāsecina, ka šoreiz dzīve atdarina mākslu nevis otrādi :)
|
|
(8 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, February 12th, 2012
| |
09:51 - Izlasīta grāmata: The City and The City – China Mieville
|
Šī ir viena no foršākajām fantasy grāmatām ar ļoti oriģinālu pieeju. Tā ir par divām pilsētām Beszel un Ul Qoma, kas patiesībā ir viena pilsēta, bet kuras iedzīvotāji apzināti izvairās redzēt otras pilsētas iedzīvotājus, arhitektūru, automašīnas utt. Šo nošķirtību, kas ir tikai sociāli pieņemta uzvedība un uztvere, rūpīgi uzrauga īpaši spēki, kas savāc visus, kas apzināti uzdrošinās pārkāpt šo kārtību.
Lielākais grāmatas paradokss ir tas, ka tajā praktiski nav misticisma elementu. Šo fantāzijas pasauli tikai rada šī apzinātā nošķirtība, bet tā ir reāla jebkura indivīda vai sabiedrības īpašība. Mēs visi ikdienā veidojam savu pasauli no novērojumiem, kas atbilst mūsu kultūrai un ideoloģijai, un atmetot novērojumus, kas tiem neatbilst. Un šīs atšķirīgās puses varbūt jebkas – balto un melno cilvēku kopienas pretstati Amerikā, vietējie iedzīvotāji pretstatā imigrantiem, vai Latvijā latviešu un krievu kopienas, kas šķietami neredz viena otru. Mēs jau dzīvojam savas valodas un brīvprātīgas cenzūras radītajā fantāzijas pasaulē. :)
|
|
(6 comments | ir ko piebilst)
|
| Thursday, January 5th, 2012
| |
11:16 - Šobrīd lasu: Thinking, Fast and Slow by Daniel Kahneman
|
Daniels Kānemans ir vienīgais psihologs, kurš ir saņēmis Nobela balvu. Tiesa gan, tas nav tik svarīgi, jo šo balvu viņam piešķīra ekonomikā un psiholoģija jau nav nekāda zinātne. Viņa lielākais zinātniskais darbs ir par to, kā cilvēki pieņem lēmumus dažādos apstākļos. Tas varbūt būtu palicis par kārtējo garlaicīgo psihologu teoriju, ja vien tā nebūtu apgāzusi mūsdienu ekonomistu pamatpieņēmumus par racionālo un ekonomiski domājošo cilvēku, uz kura balstās mūsdienu brīvā tirgus un demokrātijas principi.
Tad lūk, ar vienkāršiem piemēriem Kānemans demonstrē, cik ļoti cilvēku pieņemtie lēmumi ir atkarīgi no šķietami nebūtiskiem blakusapstākļiem. To vēl sauc par ietvara efektu. Iedomāsimies slimnieku smagā stāvoklī, kuram tiek piedāvāta riskanta operācija. Kāda ir iespējamība, ka slimnieks piekritīs operācijai, ja ir zināms, ka 90% gadījumu šāda operācija ir veiksmīga?
Ir cits gadījums ar līdzīgu slimnieku, bet viņa gadījumā ir zināms, ka 10% gadījumu šāda operācija ir neveiksmīga?
Pēc loģikas abi gadījumi ir pilnīgi vienādi, bet cilvēku reakcija uz to ir ļoti atšķirīga, Pirmajā gadījumā pacients daudz biežāk piekritīs operācijai nekā otrajā gadījumā. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka arī ārsti daudz biežāk ieteiks pacientam šo operāciju, balstoties uz pirmo informāciju, nekā tad, ja viņiem šis fakts tiks paziņots negatīvā formā, tas ir, par negatīvo risku nevis pozitīva iznākuma iespējamību.
Tas parāda, ka informācijas pasniegšanas veids var būt pat svarīgāks par pašu informāciju. Daudzas lietas dzīvē ir daudz sarežģītākas par šo triviālo piemēru, bet tas nenozīmē, kas tām būtu mazāk reāli iznākumi.
Atsaucoties uz neseno traģēdiju un sekojošām kaislībām par to, cik korekti to ir publiski atspoguļot dažādos veidos, es varu tikai pateikt, ka es to nezinu. Var rasties jautājums, kāpēc cilvēki izvēlas sēsties pie stūres reibumā? Ir taču simtiem reižu dzirdēts un atgādināts, ka tas ir neprāts un tas nozīmē nāvi, ciešanas un traģēdijas. Vai tiešām tas ir tikai dzērāju vājums vai viņu nespēja vairs racionāli izvērtēt riskus. Daļēji varbūt, bet šķiet, ka lielā mērā arī tā ir ietvara efekta radīta izvēle.
Statistika ir ļoti interesanta, ja uz to skatās no dažādām pusēm. Pirmkārt, braukšana dzērumā netiek uztverta tik bīstama, kā to atspoguļo brīdinājumi. Ir zināms, ka tiek pieķerts apmēram 1 no 100 iereibušiem braucējiem. Un arī no pieķertajiem avārijās iekļūst tikai retais, varbūt ne vairāk kā 10% no visiem pieķertajiem. Īpaši nerēķinot, var pieņemt, ka iespējamība iekļūt avārijā ir tikai vienā no 1000 reizēm. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš katru dienu dzer un brauc, vidēji iekļūtu avārijā tikai vienu reizi 3 gados. Tāpēc brīdinājumi par dzeršanas bīstamību pie stūres sāk likties pārspīlēti un tie vairs nedarbojas. Tie nav neko daudz efektīvāki kā brīdinājumi par smēķēšanas kaitīgumu. Visiem tie ir zināmi, bet statistiski caurmēra smēķētājs nav daudz apdraudētāks par nesmēķētāju. Cilvēks, kas smēķē un redz, ka daudzi apkārtēji arī smēķē, bet ne ar viņu, ne arī pārējiem nekas slikts nenotiek.
Bet uz to var paskatīties arī no citas puses. 30% avāriju ir saistītas ar alkoholu. Pieņemot, ka uz ceļa caurmērā 0.1% braucēju ir iereibuši (iespējams, vēl mazāk), tas nozīmē, ka dzērums palielina avārijas risku vismaz 300 reizes. Lūk, tas jau ir nopietns arguments, lai tā nedarītu. Ja cilvēks vidēji gadā reizi saslimst ar gripu, tad šāds riska palielinājums nozīmētu, ka cilvēks noteiktos apstākļos (piemēram, ieejot istabā pie kāda slimnieka) pilnīgi garantēti saslimtu ar gripu. Šādos apstākļos vairums cilvēku diez vai apzināti izvēlētos ieiet šajā istabā. Vai arī, labāks salīdzinājums par to, vai cilvēks apzināti izvēlētos dzīvot vietā, kur vēža risks ir 300 reizes lielāks nekā citur? Es domāju, ka pat 3 reizes lielāks risks jau liktu nopietni padomāt, ja cilvēkam būtu sniegta šāda informācija.
|
|
(24 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, January 2nd, 2012
| |
16:26 - sociāli atbildīga politika nav marksisma sociālisms
|
To derētu ņemt vērā tiem, kuri uz jebkuru argumentu par atbildīgu valdības politiku, uzreiz konfrontē ar nošaut visus sociālistus.
Ir viegli skandināt frāzi katrs pats savas laimes kalējs, bet reāli neviens uzņēmējs nevar darboties tukšā vietā. Ikviens gūst labumu no saliedētas sabiedrības, no publiskas infrastruktūras, no valsts dotētas izglītības sistēmas, no nodokļiem un visa pārējā, kas eksistē jebkurā attīstītā valstī.
Sociāli atbildīga politika nozīmē plaukstoša sabiedrība, kurā ikvienam – gan bagātam, gan trūcīgam cilvēkam – tiek nodrošinātas pamatvajadzīgas. Tās ir medicīniskā aprūpe, iespējas iegūt izglītību, atrast darbu atbilstoši interesēm un spējām un tamlīdzīgas lietas. Tas nav sociālisms, ar ko parasti saprot komandekonomiku un privātīpašuma aizliegumu. Un vēl jo mazāk tie ir padomju laiki, kas vēl bez tā visa bija arī nedemokrātiska un totalitāra valsts. Tāpēc, ja kādam rodas vēlēšanās piesaukt Ziemeļkoreju, tad viņš jau ir izgāzies šajā kontroldarbā.
Sociāla politika ir tā, kas ir definējusi Eiropu pēc 2. pasaules kara. Pēc kara ekonomika bija sagrauta, un visi kopīgi smagā darbā ķērās klāt tās atjaunošanai. Valdības dažādās valstīs pievēra lielu uzmanību, lai nenotiktu pārmērīga iedzīvotāju noslāņošanās bagātajos un nabagajos. Uz tās pamata arī ir radīta šo Rietumvalstu labklājība, un tā ir labvēlīga ikvienam.
Šodien Eiropas krīzē vislielākais labklājības apdraudējums ir pieaugošais bezdarbs. Tas nedod iespēju cilvēkiem nopelnīt naudu, un arī iztukšo valsts sociālo budžetu. Latvijā bezdarba līmenis ir 15%, kas ir viens no augstākajiem Eiropā, kur vidējais bezdarba līmenis ir apmēram 10%. Bezdarbs ir zemāks valstīs ar īpaši izteiktu sociālu politiku, piemēram, Vācija un Zviedrija.
Tāpēc ir ļoti svarīgi ne tikai iziet no krīzes, bet arī samazināt bezdarba līmeni. Ir dažādi risinājumi un es ceru, ka vēstures faniem būs drosmes atzīt, ka Latvijas risinājums nav bijis optimālākais. To varbūt nevarēja zināt, kad krīze bija tikko sākusies un bija steidzami jādara kaut kas, lai galīgi neaizietu pa burbuli, bet šodien jau rezultāts un panākumi ir skaidri. Kā piemērs der šāds raksts: http://bizness.delfi.lv/viedokli/analitiki-islandes-ekonomiskas-krizes-parvaresanas-taktika-bija-visefektivaka.d?id=42023886
|
|
(17 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, December 23rd, 2011
| |
09:25 - Troļļu banošana Cibā ir komerciālu interešu vadīta
|
Skatos, ka vakar ir sākušās kaislības par troļļu banošanu Cibā it kā tas būtu morāles jautājums. Pat ja tā ir, galvenā rūpe ir tā, ka Cibas serveru uzturēšana maksā naudu. Visdrīzāk Inbox ir wattam devis izvēli – vai nu vērt ciet šo ūķi, vai arī sagatavot to pārdošanai. Bet vispirms tā ir jāpadara pievilcīgāka potenciālajam pircējam, aizdzenot prom troļļus. Tiktāl viss ir skaidrs.
Šie centieni ir lemti neveiksmei. Troļļus varbūt nobanos, bet komercializēt šo vietu un vienlaikus saglabāt to pievilcīgu neformālām diskusijām ir mission impossible. Nemaz nevajag pieminēt Facebook vai draugus. Ir vēl senāki piemēri: Digg.com, kas tika radīts kā komercializēta alternatīva Slashdot.org anarhijai. Tas gan ir nedaudz citāda rakstura, bet sākumā par Digg tika dziedātas slavas dziesmas un ka kontrolēts pasākums ir the way to go. Bet pēc 7 gadiem Digg ir tukša vieta, kur var lasīt tikai spameru reklāmrakstus. Savukārt Slashdot pamatos nav mainījies, lai gan uztur sevi ar mērenu reklāmu rādīšanu.
Pat ja esmu kādās detaļās kļūdījies par Cibas statusu, būtībā tādas ir nākotnes izredzes.
Vislabāk šo atšķirību izgaismoja brīdis, kad tika atrasts DVD pretkopēšanas aizsardzības kods. Slashdot, kā vienmēr paļāvās ar pašmoderāciju, tas ir, lielākā daļa lietotāju atbalstīja šī koda publisku atklāšanu. Turpretī Digg moderatori, pakļaujoties īpašnieku spiedienam, mēģināja to nobanot kā nelikumību. Lieki piebilst, ka tas tāpat neizdevās, un kopš šī brīža Digg reputācija bija neglābjami sabojāta, un arī kā biznesa pasākums tas kopš šī laika ir cietis tikai zaudējumus.
|
|
(10 comments | ir ko piebilst)
|
| Sunday, December 18th, 2011
| |
09:03 - Ekonomika ir iegājusi depresijas fāzē; bet eiro krahs nav lielākās briesmas
|
P. Krūgmans par to, ka visļaunākās krīzes sekas ir demokrātijas zudums: http://www.nytimes.com/2011/12/12/opinion/krugman-depression-and-democracy.html
Pirms dažām dienām draugs sacēla trauksmi, ka krišnaītu kopienai Ungārijā valdība grib atņemt zemi, pieņemot jaunu likumu par reliģiskajām organizācijām. No sākuma es uzskatīju, ka tās ir muļķības. Vai tad viņi nevar noalgot, kādu labu juristu un nokārtot lietas, varbūt ar nelielām papildu izmaksām un nodokļiem? Bet šķiet, ka problēma ir daudz globālāka un Ungārijā varu pārņem ekstrēmisti, kas ir antiromiski (pret čigāniem) un arī antisemītiski noskaņoti.
Arī Latvijā nacionālais ekstrēmisms ir pacēlis pūķa galvu. Vai tiešām sapnis par kopējo Eiropas Savienību ir izsapņots?
|
|
(11 comments | ir ko piebilst)
|
| Saturday, December 17th, 2011
| |
12:20 - Šobrīd lasu: The Sceptical Economist: Revealing the Ethics Inside Economics
|
Šī grāmata ir jāizlasa katram, kas domā, ka ekonomika ir neapstrīdama zinātne.
1) Par spīti tam, ka ekonomistu teorijas biežāk nestrādā nekā strādā, ekonomisti ir pārsteidzoši augstprātīgi un ar nicinājumu izturas pret katru, kas uzdrošinās apšaubīt viņu viedokli.
2) Ētikai ir jābūt svarīgai ekonomisko politiku veidošanā. Uzskats par cilvēku kā vienmēr pašlabumu meklējošu patērētāju, kas vienmēr apzinās savu augstāko labumu jeb homo economicus, neatbilst ne reālajai dzīves situācijā, ne arī tā ir vēlama kā vadošais princips.
3) Ekonomikai augot, arī nodokļiem ir jāpieaug, nevis otrādi. Tas skaidrojams ar to, ka sociālo pakalpojumu sfērā – izglītība, medicīna, policija utt., – ir mazas iespējas darba ražīguma pieaugumam atšķirībā no ražošanas. Bet pat ar augstākiem nodokļiem dzīves kvalitāte var pieaugt.
4) Lielāka izaugsme ne vienmēr garantē lielāku apmierinātību ar dzīvi. Iemesls ir cilvēku daba salīdzināt. Ja tavs kaimiņš vai darba kolēģis pelna vairāk, cilvēks jutīsies zaudētājs, pat ja viņa ienākumi būs daudz lielāki nekā nabadzīgā valstī dzīvojošs cilvēks, kurš pelna nedaudz vairāk nekā pārējie ciemata iedzīvotāji.
Mēs arī ātri pierodam pie algas pielikuma, tāpēc pēc zināma līmeņa papildu nauda vairs nenes lielāku prieku dzīvē. Labā ziņa ir tāda, ka ir lietas, pie kurām cilvēki nepierod – piemēram, attiecības ģimenē un draugi.
Bet trūcīgam cilvēkam nelieli papildu ienākumi dos daudz lielāku prieku, nekā divreiz lielāka alga bagātniekam. No ētikas viedokļa tas ir ļoti labs arguments progresīvai nodokļu politikai. Katrs pats savas laimes kalējs nozīmē, ka katrs atsevišķi mēs varam izkalt tikai čiku.
Mazāka atšķirība iedzīvotāju algās arī samazina "žurku skrējiena" negatīvās emocijas.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Friday, December 16th, 2011
| |
19:20 - Kam bija izdevīgs Krājbankas krahs?
|
|
Maksātnespējas administratoram, protams! Citādi jau nebūtu pēc Latvijas tradīcijām, ka tur, kur daudzi pazaudējuši visa mūža iekrājumus (kā, piemēram, Raimonds Pauls) un pašvaldības un valsts uzņēmumi ir zaudējuši milzīgas summas, kāds neiedzīvotos un nekļūtu par miljonāru. Pat ja valdībai izdosies samazināt administratora atlīdzību 10 reizes, viņš atlīdzībā saņems apmēram 1,5 miljonu nevis 15 miljonus.
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, December 14th, 2011
| |
08:36 - ziņotāji DP tomēr ir stukači
|
Zinu, ka daudzi iebildīs, jo vai tad morāli apzinīgam pilsonim nebūtu jāziņo varas iestādēm par likuma pārkāpumiem? Protams, es vienmēr esmu atbalstījis un atbalstīšu ziņošanu par jebkādiem reāliem pārkāpumiem, lieliem vai maziem. Darba devējs izmaksā algas aploksnēs un krāpjas ar nodokļiem? Uzreiz ziņotu VDI. Kāds kāpj mašīnā iedzēris? Uzreiz zvans uz ceļu policiju utt.
Tomēr tie, kas satraucās par Swedbanka iespējamo bankrotu, un izplatīja ziņu tālāk, nav veikuši neko morāli nosodāmu. Tas varbūt bija nedaudz muļķīgi, bet ja muļķīgi ieraksti būtu sodāmi, tad visa Ciba jau sen sēdētu cietumā. Atcerēsimies, ka stukačs pēc definīcijas ir tas, kurš ziņo par formāliem pārkāpumiem, kas nav noziegumi morālā izpratnē.
Var argumentēt, ka morālā mēraukla katram ir savam, un kas vienam ir stukačs, otram ir noziegumu uzrādītājs.
Kāds var uzskatīt zālītes pīpēšanu par nevainīgu izklaidi, bet citam tā ir nelikumīga un ļoti kaitīga narkomānija. Daudzās lietās uzskati var atšķirties, bet man grūti iedomāties demokrātisku valsti, kurā cilvēks, kurš ir patiesi satraucies par savu naudu bankā, būtu saucams tiesas priekšā par savu bažu stāstīšanu citiem.
Šeit ir tas būtiskais moments, ka nav nekādu liecību, ka šī panika būtu mākslīgi izraisīta. Kādam vienmēr gribas atrast vainīgo, bet visi apstākļi bija ideāli šādai spontānai panikai. Nesenais Krājbankas krahs, lielā iedzīvotāju neuzticēšanās valdībai, eiro zonas prognozētā recesija, un arī FKTK neveiksmīgā komunikācija un pat Swedbank augstprātīgā komunikācija ar saviem klientiem.
Bet arī stukači jau nav ļauni domājoši. Visdrīzāk viņi nav padomājuši par notikušā morālajiem aspektiem. Vai arī ir izvēlējušies vieglāko ceļu tecēt pa straumi. Mūsu vēsturē ir ļoti daudz gadījumu, kad šāda burtiska sekošana absurdiem likumiem ir nodarījusi ļoti lielu ļaunumu visai tautai. Un ne tikai mums, bet visām tautām ir nācies izšķirties, vai klausīt likumam, vai savai sirdsapziņai. Vai nodot varas iestādēm šo žīdu, kas slēpjas kaimiņa pagastā, vai nē? Vai ierakstīt izsūtāmo sarakstā manu agrāko saimnieku vai nē? Vai atklāt policijai man zināmo pagrīdes komunistu vai nē? Vai ziņot DP par cibiņu, kas aicināja izņemt naudu no bankas vai nē? Kādas ir jūsu atbildes?
|
|
(8 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, December 13th, 2011
| |
06:59 - Panika par paniku
|
Pirmdiena bija jautra diena. Naudas izņemšanas panika no Swedbank nav uz pusi tik interesanta, kā panika par šo paniku. Retu reizi gadās vērot tik izteiktu sociālo dinamiku “es gudrs, visi pārējie lohi”. Es pat neceru, ka kāds no sekundārās panikas cēlājiem atzīs šo ironiju.
Mēs visi dzīvojam tādos vai citādos maldos un katram ir savs viedoklis, kas atšķirīgs no citu viedokļiem. Nav labi tāpēc šos citus saukt par muļķiem vai idiotiem. Kā piemēru atgādināšu paniku par ĢMO pārtiku jeb konkrēti to audzēšanas aizliegumu Latvijā un daudzviet citur Eiropā. Šim aizliegumam nav nekāda zinātniska pamata. ĢMO un "tradicionālās" pārtikas atšķirības no veselības viedokļa droši vien ir tādas pašas kā fiksētā telefona atšķirība no mobilā, arī pēc ietekmes uz veselību. Bailes no ĢMO ir tāda pati panika kā neuzticēšanās bankām. Bet pieļauju, ka vidējo statistisko lasītāju nekādi argumenti nepārliecinās un viņš vai viņa paliks pie sava uzskata, ka ĢMO ir ļaunums. Mēs visi esam kādā jomā gudri, bet citā – pilnīgie idioti. To noliegt, nozīmē noliegt cilvēka dabu.
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
|
|
|
|