Metri sliecās dzīvot no tās naudas, ko viņiem maksāja studenti. Šādā gadījumā viņi saglabāja rīcības brīvību un neatkarību no laicīgās varas: komūnas, senjora, baznīcas un pat mecenāta. Tas šķita visai dabiski, jo visvairāk atbilda tai sociālajai struktūrai, kuras locekļi tie bija. Viņi pārdeva savas zināšanas un izglītotību gluži tāpat kā amatnieki tirgoja sava darba rezultātus, un šo kārtību nostiprināja, prasot to iekļaut tiesību normās, kam mēs rodam milzumu liecību avotos. Pamatdoma ir, ka par jebkuru pakalpojumu ir jāmaksā, t.i. metrs drīkst pieņemt no studentiem maksu - collecta - atbilstoši savam darbam, pieliktajām pūlēm. To gana bieži uzsver universitāšu pasniedzēji, piemēram, tiesību doktori Padujā 1382. gadā: "Mēs uzskatām, ka nav saprātīgi strādāt, negūstot no sava darba augļus. Tāpēc nosakām, ka doktors, kurš fakultātes vārdā uzņem mācīties gribētāju, saņem no tā par saviem pūliņiem trīs baķus auduma un četras blašķes vīna, vai vienu dukātu." Attiecīgi, pasniedzēji visai asi vērsās pret studentiem, kas kavējās ar mācību maksu. Visai zināmais jurists Odofreduss (Odofredus) no Boloņas raksta: "Es informēju, ka nākamajā gadā godprātīgi stāstīšu obligāto kursu, kā to vienmēr esmu darījis, taču šaubos, vai iesaistīšos papildu kursu lekciju lasīšanā, jo studenti maksā neakurāti; viņi grib uzzināt, taču nevēlas par to maksāt, kā vēsta sakāmvārds: Zināšanas ir kas tāds, ko visi vēlas, bet ko neviens nepērk." (..)

Kas attiecas uz studentiem, tad, - ja spriežam pēc to vēstulēm, īstām vai nē, piemēram, pamācībās vēstuļu rakstīšanā, - tie alka, lai viņus uztur vai nu vecāki, vai kāds bagāts labvēlis. (..)

Baznīca, it sevišķi Svētais Krēsls šīs problēmas atrisināšanu uzskatīja par savu pienākumu. Šajā situācijā Baznīca iestājās par bezmaksas izglītību. To pamatoja, pirmkārt, ar nepieciešamību dot iespēju izglītoties arī nabadzīgajiem, otrkārt, pamatojoties arhaikā, laikā, kad eksistēja tikai teoloģiska izglītība ar pretenzijām, ka zināšanas ir Dieva dāvana, tāpēc tirgošanās ar tām pielīdzināma simonijai. Bez tam izglītošanās bija daļa no klēra kalpošanas (officium). Tā Sv.Berards vienā no saviem slavenākajiem sprediķiem metru ienākumus dēvēja par kauna peļņu (turpis quaestus). (..) Šajā sakarā Svētais Krēsls pieņēma virkni lēmumu un ierosinājumu. 1179. gadā trešajā Laterānas koncilā pāvests Aleksandrs III par prioritāro izsludināja bezmaksas izglītības ieviešanu (šo aicinājumu aktuālu uzturēja arī nākošie pāvesti). Pie katras katedrāles tika nolemts veidot skolas, kuru pasniedzējiem tika piešķirti benefīciji. (..) Ar to pašu Baznīca tika piesaistīta intelektuāļu interesēm, kuri nu bija nolemti prasīt benefīcijus iztikšanai, taču tas apturēja, vai vismaz lielā mērā nobremzēja virzību uz intelektuāļu atbrīvošanos no atkarības no Baznīcas. (..) Rezultātā par profesoru universitātē varēja kļūt tikai tas, kurš pieņēma šo materiālo atkarību no Baznīcas.

Protams, paralēli universitātēm, neraugoties uz Baznīcas aktīvo pretestību, tika dibinātas arī laicīgas skolas, taču tā vietā, lai dotu plašu vispārējo izglītību, tās aprobežojās ar tehnisko izglītību, kas bija nepieciešama pilsonībai: rakstīšanu, rēķināšanu, svešvalodas. Parādījās plaisa starp kopējo kultūru un specialitāti.

Baznīca pati ierobežoja savu ietekmes sfēru, sekojot Innokenta III aicinājumam "Dialogā": "Katrs ar saprātu apveltīts cilvēks (..) var uzsākt mācības, jo viņam jāpalīdz nokļūt uz pareizā ceļa tā tuvākajam, kurš tāls no patiesības un morāles. Taču sprediķot, tas ir publiski mācīt var tikai tie, kas tam piemēroti, tas ir bīskapi un priesteri savās baznīcās, abati klosteros, kam uzticētas rūpes par dvēselēm." Šim tekstam ir milzīga nozīma, jo tajā virspriesteris - pie tam ne visai noskaņots par labu jaunievedumiem, - atzīst vispārējās attīstības labā nepieciešamību šķirt reliģiskos un pedagoģiskos pienākumus. Protams, šis viedoklis tika pausts, ņemot vērā noteiktu vēsturisko kontekstu, konkrētāk, absolūti kristīgu sabiedrību. Taču augstākā Baznīcas persona atzina, kaut netieši, izglītības laicīgo raksturu. (..)

Galu galā Baznīcas pozīcija radīja daudz problēmu tiem, kuru izglītošanās bija tālu no reliģijas, t.s. civiltiesību un medicīnas jomās. Viņi bija nolemti visai divdomīgam stāvoklim daudzās situācijās. Juridiskās izglītības popularitāte gan nemazinājās, taču gana regulāri piedzīvoja visai naidīgus uzbrukumus no visai ietekmīgu Baznīcas hierarhu puses. Piemēram, Rodžers Bēkons nāca klajā ar paziņojumu, ka civiltiesībās viss ir laicīgs, tātad pievērsties tik prastai mākslai nozīmē pamest Baznīcu. Tā kā šai ziņā universitātēs nekādas izmaiņas nebija iespējamas, tad visas tās disciplīnas, kuras gan bija nepieciešamas sabiedrības tehniskajai, ekonomiskajais un sociālajai evolucijai, taču kurām nebija reliģiska rakstura atbalsta, uz gadsimtiem nonāca stagnācijā.

Ле Гофф Ж. Интеллектуалы в средние века.