Ideāls laiks, un pat tāda nīgra sēne kā es, atplaukst kā roze komposta kaudzē. Visi rimti, nekur nesteidzas, nestreso, bet viss padarīts laikā, jo vidējam pilsoniem spēka pietiek tikai neatliekamai darbībai, bet pūst pierastajā haosa radīšanas svilpē jaudas nav. Vienīgais mīnuss ir caurvējā(?) apsaldēts žokļa nervs, kas smeldz, un tas, ka privāto rebju pacienta jaukais zaičegs nomainījis vergturi un nu kalpo pie cita, kam bildītes nevajag. Zaičega vietā nākusi kārtējā SZF maģistrante ar savām "uzzīmē 5 perpendikulāras sarkanas strīpas, no kurām 3 ir zaļas" un sadarbība izkūst kā saldējums mikroviļņu krāsnī. Var jau teikt, ko grib, tak manuprāt ja designerim sanācis labs darbs, tad 80% nopelnu pienākas projvadam, aber ja sūdīgs projvads, tad tas pat Manē un Monē piespiedīs derdzīgus sūdus taisīt. Dzīve ir pārāk īsa, lai par to satrauktos, tb pārforvardēju pacientu kamrādam vistu_zaglis, kam nervi kā tilta tauvas pār Vlatas upi un raksturs stabils kā granīts, no kā kalts Kārļa V piemineklis. Tagad tik atliek rimti virpot dienišķo maizīti, lai vakarā varētu izstiept kājas piesaulītes mauriņā un ar vēsu bairīti rokā priecāties, kā atvase spiegdama ņemas pa baseinu. Ļapotā. Sāku saprast, kāpēc visādās tur nigērijās ļaudis kudi laimīgāki, kaut arī vēl lielāki plikadīdas par mūžīgā slapjdraņķa zemes iemītniekiem. Uff... :)