Ar patiku izlasīju Valentīnas Freimanes memuārus "Ardievu, Atlantīda!". Neteikšu, ka kādi valodas vai smalkumi vai sižeta savērpumi šķistu garšīgi, lai tā priecātos un izbaudītu, taču neatsverama bija starpkaru perioda sabiedriskās dzīves atainošana, it sevišķi, raugoties no citas etniskās grupas skatījuma, kā ļoti pietrūkst latviešu valodā rakstītajā literatūrā. Pie tam īpaši vērtīgi šķita tas, ka autore bērnību pavadījusi Parīzē un Berlīnē, t.i. nāk arī Rīgas sabiedrības salīdzinājums ar ko plašāku, dod ieskatu minoritāšu elites sadzīvē, rāda latviešu sabiedrību kādu to redzēja nelatvieši. Kaut arī klusā cerība pamanīt pieminētu arī manu ģimeni nepiepildījās, lasīju, izgaršojot gan saturu, gan konjaku glāzē rokā. Žēl tikai, ka stāstījums beidzas ar 1945. gadu un padomju perioda dzīve netiek aplūkota. Šī ir no tām grāmatām, ko pēc laika pārlasīšu vēl.

(..) Latvijas pavalstniecību pie mums turēja lielā godā. Atceros ģimenē runas par to, cik zīmīgi, ka, atšķirībā no Krievijas, Latvijas pasē nav rakstīta tautība. (..) Tādējādi tiekot uzsvērts, ka pirmajā godā ir tieši piederības pie šīs jaunās, demokrātiskās, satversmes ziņā priekšzīmīgās valsts. Tas vienojot visus tās pilsoņus.

Rīgā tēvs manai tālākai izglītībai izvēlējās vācu skolu ar labu slavu - tā saucamo Lutera skolu. (..) izvēle bija plaša. Parlamentārajā Latvijas Republikā ar tās konsekvento demokrātisko satversmi līdzās skolām ar latviešu mācību valodu, kuras, dabīgi, bija vairākumā, skaitliski pietiekami lielām minoritātēm - vācu, krievu, ebreju, poļu (citas nezinu) -, atbilstoši kultūrautonomijas principam nacionālas valsts ietvaros, bija skolas savā dzimtajā valodā ar pamatīgu latviešu, tātad - valsts valodas apmācību. Šajā ziņā Latvija un Igaunija skaitījās paraugi (..) Ulmaņa laikā pieņēma jaunu izglītības likumu, kas noteica obligāto izglītību vai nu savas minoritātes, vai arī latviešu skolā. (..) Krievu baltās emigrācijas vilnim veļoties uz Rietumiem, krietna daļa aizķērās Rīgā, (..) Galvenokārt tā bija inteliģence un bijusī aristokrātija. Tāpēc krievu ģimnāzijās bieži vien strādāja pedagogi ar ļoti augstu zināšanu līmeni, pat kādreizējie Pēterburgas un Maskavas augstskolu profesori. (..) Rīga jau vispār starpkaru laikā bija piesātināta ar daudzkrāsainu inteliģenci - gan strauji izveidojušos pašu latviešu, gan vācu, krievu un ar šīm kultūrām saistītu ebreju. (..) Latvijā bija trejādas ebreju skolas - tautas vēsturiskā likteņa savdabība. Skola ar jidiša, skola ar ivrita (modernizēta senebreju valoda) un skola ar latviešu mācību valodu. Klasiskās izglītības ievirzi tēvs tajās neatrada.

Mājās draugu sabiedrība bija raiba arī Rīgā, kaut gan šeit bija pieņemts, ka privāti ebreji satiekas ar ebrejiem, latvieši ar latviešiem, krievi ar krieviem. (..) Ar nedaudziem jaunbagātnieku izņēmumiem tie bija izglītoti un kultūru cienoši, tas pilsonības slānis, ko vācieši dēvē "Bildungsbürgerum". Pašsaprotami, ka visi iedzimtie Baltijas ebreji (tā dēvējām Rīgā, Kurzemē vai Vidzemē sakņotās ģimenes, atšķirībā no tām, kas nāca no Latgales vai arī bija emigranti no Padomju Krievijas) labāk vai sliktāk prata latviešu, vācu un krievu valodas, kuras tolaik vēl dēvēja par trim vietējām valodām, un klāt vēl vienu vai divas svešvalodas. Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados Rīgā tā bija izglītības norma. Berlīnē mēdzu lielīties: "Pie mums Rīgā katrs fūrmans runā trijās valodās."

Jau agri bērnībā ievēroju nenoliedzamas atšķirības tautības, tautas un nācijas jēdzienu izpratnē Rīgas un Berlīnes sadzīvē, kas manī izraisīja izbrīnu. Manas bērnības pirmshitlera Berlīnē, tāpat arī lasītajās vācu grāmatās, visi Vācijas valsts pilsoņi oficiāli juridiski tika atzīti par vāciešiem. Tāds uzskats valdīja arī mūsu aprindās. Līdzīga nostādne bija arī, piemēram, franču nācijas izpratnē Parīzē. Tajās aprindās, ar kurām saskāros, etniskā izcelsme nešķita visai svarīga, būtiskākas bija kultūra un valoda,, kas radīja pamatu cilvēku kopībai. Vācu kultūras darbinieki ebreji - rakstnieki, zinātnieki, mākslinieki - arī paši jutās kā mozusticīgi vācieši, tāpat kā citi vācieši bija luterāņi vai katoļi. Tādējādi arī man bija radusies pārliecība, ka piederība valstij un attiecīgajai kultūrai nosaka nacionalitāti, bet etniskā izcelsme, tautība, tāpat kā ģimenes un dzimtas mīlestība un kopība, ir privāta lieta. (..) Rīgā pati jautājuma nostādne šķita pavisam citāda. Nebeidzu vien brīnīties, kā cilvēkus pirmkārt sazīmē pēc tautības un tikai tad raksturo pēc personiskajām īpašībām vai stāvokļa. (..) Šeit tā bija normāla (vēlāk sapratu - Austrumeiropai raksturīga) iepriekš pieņemta, tā sakot - a priori kategorizēšana. Savā bērna iztēlē salīdzināju savu divu dzīves vietu atšķirības, tās man atgādināja divas mēbeles: Rerlīne ir skapis, bet Rīga - kumode. Skapī visas drēbes sakarinātas rindiņā kopā un kombinējamas pēc vajadzības un patikas. Kumodē visas mantiņas saliktas pa atvilknēm. Atvilknes aizvelk ciet, un salikt to saturu dažādās kombinācijās nav pieņemts. Sadzīvo mierīgi, taču aizvien saglabājas iepriekš nolemtā atšķirība.

Atmiņā palicis gadījums ar baronu Korfu. (..) Dzirdēju runājam, ka viņš ir moderni domājošs liberālis, kurš īpaši nesēro pēc Baltijas bruņniecības agrākiem varas laikiem. Nacismu viņš jau no paša sākuma, kad tas tikai sāka pacelt galvu, nekādi nepieņēma. Tāpēc pie kafijas galda, kur, atšķirībā no vakara viesībām, mēdzu būt klāt, visus pārsteidza barona Korfa teiktais: viņam esot ļoti patīkami, ka neesot jāsēž kopā pie viena galda ar latviešiem. Kā vairumu bērnu, kuriem audzināšana nav iepotējusi aizspriedumus, biju apveltīta ar dabīgu taisnīguma izjūtu. Barona Korfa vārdi mani patiesi nošokēja. Ko tas nozīmē? Kāpēc? Arī vecvecāku mājās vienmēr biju dzirdējusi par visu tautību pārstāvjiem: visi cilvēki vien ir. Labi, ka tēvs, manāmi pārsteigts, jautāja, ko ciemiņš ar to domājot. Korfs pateica, ka ar latviešiem varot kopā strādāt, nekāda vaina, taču privāti, sabiedrībā. viņš jūtoties neērti. Viņi vēl joprojām neesot salonfaehig, uzvedoties samāksloti un nedabiski, it kā censtos pierādīt kaut kādu smalku audzināšanu. Tāpēc arī pats saspringstot diskomfortā. Tas reizēm kļūstot tik nomācoši, ka viņš labāk izvairoties no latviešu sabiedrības. (..) Sakarā ar latviešu un minoritāšu relatīvo nošķirtību ārpus darba sakariem, manu vecāku Rīgas draugu un paziņu lokā latviešu patiešām bija nedaudz. Paradoksālā kārtā ar latviešiem mēs vairāk satikāmies Berlīnē, nekā Rīgā. (..) Rīgā šie sakari nekad īsti neturpinājās. Pavisam atklāti mammai izteicās Emīlija Benjamiņa, nezinu pateikt, kur viņas abas Berlīnē bija satikušās. (..) Benjamiņa kundze, kura Rīgā mammu pazina tikai no skata, teikusi, cik ļoti viņa nožēlojot, ka mājās viņai neesot iespējams ar manu mammu uzturēt ciešākus sabiedriskus sakarus. "Manās pieņemšanās jus būtu patiesa rota", viņa teikusi, "taču man jārēķinās ar savu sabiedrību. Tā ir manējā, jums ir savējā. Tā tas pie mums ir..." (..) Mamma dziļi nicināja savstarpējos nacionālos aizspriedumus, garīgo šaurību, no kuras arī ebreju vide nebūt nebija brīva. (..) Jāpiezīmē, ka, manuprāt, nevienā no Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām nebija tik daudz kultūras, ieradumu, uzskatu ziņā atšķirīgu nogrupējumu kā tieši ebrejos.

(..) gan skolā, gan klasesbiedreņu mājās, kurās tiku bieži ielūgta, hitleriešus gluži vienkārši nicināja. Ar bērniem par politiskiem, idejiskiem motīviem īpaši nerunāja, taču arī man bija skairs, ka šos jaunos Vācijas kungus uzskatīja par plebejiem, barbariem, agresīviem klaigātājiem no Minhenes alus pagrabiem, kas Vācijai godu nedara. (..) Uz valstsvāciešiem (Reichsdautsche) - saviem etniskajiem brāļiem pašā vācijā manas klases meiteņu ģimenes lielākoties raudzījās ar zināmu pārākuma izjūtu. (..) Augstākās aprindas, vācu bijusī muižniecība, joprojām bija organizēta kā bruņniecība (Ritterschaft), kuras sabiedriskā dzīve noritēja diezgan noslēgti savā vidē. (..) Tiku bieži ielūgta vācbaltiešu namos un pārliecinājos, ka šajā sabiedrībā uzmanību pievērš pirmkārt tam, vai cilvēks ir teicami audzināts un eiropeiski izglītots (..) Vienu gan ievēroju - tradicionāli kā pašsaprotamība eksistēja klusa pārākuma sajūta attiecībā uz latviešiem, (..)

(..) Pāvils Vīlips, kas mācīja latviešu valodu un literatūru. (..) Viņš īpaši neturējās pie Ulamaņa laiku safrizētās oficiālās skolu programmas, kurā izpaudās vadoņa kulta aprobežotība, kas kaitināja ne tikai mani vien. Tā kultūras vēsturē Ulmaņa dzīves apraksts stāvēja vienā rindā ar pasaules literatūras dižgaru biogrāfijām, viņa sacerējumi - līdzās latviešu literatūras izcilākajiem paraugiem. Turklāt vadoņa tekstus veseliem gabaliem prasīja mācīties no galvas un citēt. Inteliģentos cilvēkos, kādi bez šaubām, mēs, ģimnāzisti bijām, tas varēja izraisīt vienīgi viebšanos. Šis personības kults bija smieklīgs un bezgaumīgs. (..) Daudz gadu vēlāk, kad apprecējos ar Valtu Grēviņu, iepazinu viņa ģimeni un draugus, kas piederēja pie vecās latviešu inteliģences, un pārliecinājos, ka pietiekami lielai latviešu kultūras darbinieku daļai šī nacionālās pašpietiekamības ideoloģija nebūt nebija pieņemama.

Vidusskolēniem bija aizliegts apmeklēt naktslokālus un vakaros piedalīties pieaugušajiem domātos sarīkojumos. Bet dzīvokļi ģimenēm bija plaši. (..) Klavieres kaut cik ciešami prata spēlēt daudzi, apdāvinātākie - arī citus instrumentus, tā ka viens vai otrs tūliņ sēdās pie klavierēm, dažkārt radās pat mazs orķestrītis, un dejošana pie dzīvās mūzikas gāja vaļā. To mēs cienījām vairāk nekā gramofona pavadījumu.

Universitātē kaut cik vērā ņemama studentu dalīšanās notika pa korporācijām. Teikšu atklāti - man pret tām aizvien bijusi vēsa attieksme (..) Zināms, šīs organizācijas raksturīgas pirmkārt Vācijai, bet manos Berlīnes gados Veimāras repunblikā moderni jaunieši tās uzskatīja par savu laiku nodzīvojušām, par konservatīvas, pat arhaiskas mentalitātes audzētavām. Bet Rīgā, kur latviešu augstskolai vēl nebija senas tradicionālas vēstures, sekošana agrāko vācu kungu rituāliem man šķita kā nepārciesta bērnu slimība. (..) Agrāk piedzērušos cilvēku savā vidē vispār nebiju redzējusi, lai gan mājās mums bārs vienmēr stāvēja pilns ar krāšņām pudelēm un, kad ieradās viesi, vai arī ģimenes kopīgās maltītēs allaž tika piedāvāts kāds franču konjaks un ēdienam atbilstīgs vīns. (..) Nekad nebiju manījusi, ka kāds būtu piedzēries, un kur nu vēl tā, ka neturētos kājās vai pats nesaprastu, ko gvelž. Biju pārliecināta, ka tā notiek tikai ar vulgāriem mazizglītotiem cilvēkiem, kuri neprot savu uzvedību kontrolēt. (..) Tāpēc mani burtiski satrieca studentu ballē redzētais - kā īsā laika sprīdī glīti, gudri, asprātīgi puiši pārvēršas līdz nepazīšanai, manās acīs zaudēdami cilvēka seju.

Latviešu sabiedrībā tolaik ievēroju neparasti vienmērīgu, savstarpēji cieši saistītu kultūrvidi. No Rīgas inteliģenta līdz zemniekam nomaļā sētā nejutu kardināli atšķirīgu kultūru. Brocēnu saimnieka grāmatu skapī atradu tās pašas grāmatas, arī nesen iznākušās, kuras lasīja un pārrunāja arī mani Rīgas paziņas. (..) sarunas raisījās uz identisku kultūrjēdzienu pamatiem gan nopietnās, gan vieglās tēmās. (..) Citur tā nemaz nav. Līdzās Maskavas un Pēterburgas izcilajām kultūras bagātībām un intelektuāļu elitei ir neizbrienams tumsonības purvs, vairākas paralēlas pasaules. Tāpat, vēl bērns būdama, zināju, ka berlīnietis ir pavisam citas kategorijas nekā kādas vācu mazpilsētas mietpilsonis.

Latvijā uzreiz sākās politisko pretinieku apcietināšana un slepkavošana. Mūsu paziņu lokā pirmā nežēlīgu triecienu saņēma krievu baltā emigrācija. (..) Cits pēc cita pazuda mammas tuvie draugi - krievi un ebreji - no krievu emigrācijas izdevumu Сегодня un Сегодня Вечером redakcijas. Vīriešus apcietināja jau pirmajās dienās, vairākus nošāva kā politiskus iemnaidniekus. (..) Taču ne mazāk par pašām represijām un nacionalizāciju mani satrieca varas maiņas radītās sekas sabiedrībā, spējas pārmaiņas cilvēku uzvedībā un runās, bez kautrēšanās pielāgojoties okupantu un jauno varasvīru prasībām un stilam. (..) Pamatotas šķita dzirdētās runas, ka seši Ulmaņa autoritārās valdīšanas gadi Latvijā netieši sagatavojuši augsni totalitārismam. (..) No piecām istabām mums atstāja trīs, pārējās divās iemitināja padomju majoru ar sievu. (..) Daudz kas brutāls un nežēlīgs pārdzīvots tajā gadā, radiniekus, draugus apcietināja, izveda uz Sibīriju (..) Gaužām plāns daudziem izrādījās civilizācijas slānis. Tikai tāda glazūra vien, bet zem tās - zemiski instinkti, kurus vairs nesavaldīja ne likums, ne audzināšana, kultūra, tradīcijas, reliģija. Skaidri redzēju, kā negaidot iegūtā vara pazemot, lemt cilvēku likteni, pat viņu dzīvību un nāvi, reibināja līdzšinējos sīkos cilvēciņus. Tā man bija mācību stunda sociālajā psiholoģijā. (..) Universitāte piebira ar pusanalfabētiskiem partijas sūtītiem pasniedzējiem, kuri pašpārliecināti kāpa katedrā un vēstīja primitīvas dogmas. Jau piecas minūtes vēlāk man kļuva skaidrs, ka mūsu lektori zina labi ja desmito daļu no tā, ko esmu apguvusi vēl skolnieces gados. Mani māca niknums un žēlums par bezjēdzīki izšķiesto laiku, jo neiet uz lekcijām nedrīkstēja. Turklāt - būtu klausījusies, ja marksisma mācību iztirzātu kāds zinātniski kompetents cilvēks. Kapitālisma struktūru analīze mani interesēja, kaut arī marksisma politiskā utopija mani nekad nav varējusi pārliecināt vai fascinēt. Taču tas, ko mums marksisma kursā klāstīja Universitātē, nepārsniedza kolhoza politinformācijas līmeni. (..) Represijas skāra arī mūsu ģimeni. Izsūtīja mammas māsīcu Frīdas tanti, kura ar vīru un četrs gadus vecu meitiņu Noēmiju dzīvoja savrupmājā Mežaparkā. (..) Melnās vēstis nāca cita pēc citas - projām bija aizrautas dažas draudzenes, vairāki skolas un studiju biedri. Nešaubījāmies, ka tāds pats liktenis gaida arī mūs. (..) Trūka jebkādas oficiālas informācijas, avīzes un radio neko neziņoja, varas iestādes izlikās, ka nekas nav noticis, toties pilnā jaudā strādāja visu aptverošais mitvārdu informācijas tīkls. (..) Nedēļa starp 14. un 22. jūniju pagāja stindzinošās gaidās. Katru dienu papildinājās mums zināmo izsūtīto cilvēku saraksts. Sākot ar tiešām bagātām ģimenēm un beidzot ar ebreju sīkbodniekiem, amatniekiem un pat strādniekiem, mazturīgiem ļaudīm.

Kaut arī prāts neatlaidās, brīdinot, ka palikšana Rīgā varētu nozīmēt vēl lielākas briesmas, mēs meklējām un atradām arvien jaunus ieganstus, lai kopā ar bēgošo Padomju armiju neevakuētos uz austrumiem. Centāmies sev iegalvot, ka tik ļaunu nebūs. Cilvēkiem neparko negribas ticēt lietām, kas atrodas aiz skaidra saprāta robežām, par spīti tam, ka pēdējā laika pieredze daudzkārt bija apliecinājusi neiespējamā iespējamību. Tēvs ne mirkli nešaubījās - karā noteikti iesaistīsies ASV un visi sabiedrotie kopā Hitleru sakaus. Līdz tam būs jāpaciešas, jārēķinās ar apvainojumiem, pazemojumiem, represijām. Bet gan jau mēs izturēsim. (..) "Šeit tomēr ir Latvija, mūsu mājas, mēs te esam starp savējiem,Latvijas pilsoņiem, tāpēc varēsim justies drošāki," - apmēram tā spriedām. Turklāt divdesmitajos un trīsdesmitajos gados latviešu vairākums ebrejiem visumā nešķita īpaši nedraudzīgs vai pat naidīgs, vēsturiski nosacīta nepatika latviešiem drīzāk bija pret vāciešiem. Šādu diskusiju gaisotne bija gan mūsu mājās, gan dažās citās man pazīstamās ģimenēs. (..) Tā ne mana, ne Dimas ģimene neizbrauca, tāpat arī vairums no mūsu tuvākajiem paziņām. Gandrīz visi mēs 14. jūnijā bijām zaudējuši tuviniekus, un tāpēc liktenīgais slieksnis - izšķiršanās par evakuāciju - bija grūti pārkāpjams.

Dzirdējām, ka Rīgā un citur Latvijā vairojas pašdibinātas apbruņotas, t.s. pašaizsardzības grupas. Vidzemes ceļos tās šāva ne vien uz pēdējām haotiski bēgošajām sarkanarmijas daļām, bet arī uz civiliedzīvotājiem, kuri kravas mašīnās, ar divriteņiem un kājām devās austrumu virzienā. (..) Attiecībā uz ebrejiem nacistu pārvalde pamazām atcēla visus civilizācijas tabu, un šādas visatļautības kārdinājums daudziem izrādījās salds. (..) zināju, ka pašdarbību izvērš šucmaņi, jau kļuvuši par organizētu spēku. Viņi sāka sirot pa Rīgas ebreju dzīvokļiem. Tieši tāpat kā Vācijā, izrādījās, ka viens no antisemītisma virzītājspēkiem, cita starpā, ir prasta skaudība un laupītkāre - sākot ar vērtīgu īpašumu konfiskāciju, beidzot ar dzīvokļu demolēšanu un izlaupīšanu. (..) veda uz latviešu prefektūru vau uz vācu SD latviešu palīgpolicijas vienības mītni Valdemāra un Elizabetes ielu stūrī. (..) avīzē Tēvija. Ir vērts pieminēt, ka šī lapa savā īpaši izteiksmīgajā šīdu sodīšanas propagandā man šķita viens no odiozākajiem līdzskrējēju izdevumiem, pārspējot pat vācu presi, kuru tāpat lasīju. (..) Dr. Pauls Šīmanis, pie kura nokļuvu vēlāķ, man teica, ka Rīgā nomocīto cilvēku līķus, kurus, sākoties karam, apraktus un neapraktus atstāja steigas pārņemtie čekisti, izdevies tikpat kā visus identificēt, taču oficiālajos reģistros redzami arī ieraksti "Nezināms". Starp tiem esot identificēti arī ebreju tautības čekas upuri, bet tos nedrīkstēja minēt, lai neļodzītos mīts par žīdiem-šāvējiem.

Trīsdesmito gadu nogalē pie mana tēva privāti konsultējās bijušais neatkarīgās Latvijas finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis. Ļoti patīkams, pieklājīgs cilvēks, nesa mammai puķes un teica komplimentus. Tēvam izrādīja lielu cieņu, apbrīnoja viņa prātu un erudīciju. Taču atvainodamies vairākkārt lūdza nevienam neko nestāstīt par viņa apciemojumiem: ja uzzināšot, ka viņš nāk pie ebreju privātpersonas pēc padoma, tikšot apdraudēts viņa ministra prestižs. (..) Padomju gadā Valdmanim izdevās izvairīties no ļaunākā. Tēvs, kurš nekad mājās neapsprieda citu noslēpumus, tikai īsi izmeta, ka viņam bija izdevies kolēģim kaut kā palīdzēt slapstīšanās jautājumos. (..) Pie vāciešiem bijušais ministrs visai ātri uzpeldēja un, cik atceros, ieņēma diezgan augstu posteni pašpārvaldes tieslietās. Tēvs iedomājās ar viņu aprunāties, nevis lai lūgtu kādu konkrētu palīdzību, bet cerēdams, ka Valdmanim varētu būt informācija par to, kas mūs sagaida un līdz ar to - padoms, kā mums rīkoties. Taču, kad tēvs piezvanīja, Valdmanis, šķiet, tikai ar pūlēm viņu atcerējās un palūdza turpmāk vairs netraucēt.

(..) pirmajās vācu okupācijas nedēļās t.s. Letische Hilfspolizei visai nadzīgi šiverēja pa ebreju dzīvokļiem ar ieganstu, ka meklē aizdomīgas personas un ieročus. (..) daudzus vairāk interesēja negaidītā iespēja apstaigāt turīgu ļaužu mājokļus, pievācot visu, ko sirds kāro. (..) Starp sirotājiem diezgan daudz bija primitīvu ļautiņu, kuri agrāk varbūt paši jutās malā pagrūsti, un tagad viņus skurbināja necerēti iegūtas varas un visatļautības apziņa. Ar īpašu baudu viņi ņirgājās par inteliģentiem un izglītotiem ebrejiem, neaizmirstot viņus nolamāt par komunistiem, kas vainīgi izsūtīšanā un tamlīdzīgi. (..) Meitenes un jaunas sievietes bija apdraudētas īpaši jo laupīšana nereti notika roku rokā ar izvarošanu. Nupat tā bija gadījies ar manu klases biedreni Angeliku, glītu rudmati, kuru iereibuši šucmaņi pavārtē izvaroja, un viņa no pārdzīvotā gandrīz sajuka prātā. (..) Viņš aizvēra durvis mums aiz muguras un sacīja: "Nebaidieties, jaunkundz, jums neko ļaunu nedarīšu. Un, lūdzu, piedodiet par to, kas te notiek." (..) Četrpadsmitajā jūnijā puism izsūtīta visa ģimene, viņš bijis kā bez prāta, naida un atriebības alku pārņemts. Vāciešiem ienākot, viņš tūlīt aizskrējis un iestājies palīgpolicistos, jo viņu vajājusi tikai viena dziņa - atdarīt, atmaksāt. Tagad bija pagājušas tikai kādas pāris nedēļas, un viņš ar šausmām sapratis, ka smagi kļūdījies, ka piedalās bezjēdzīgā tādu cilvēku sodīšanā, kuriem ar boļševiku noziedzībām nav nekāda sakara.

(..) man radās priekšstats, ka šajā smagu pārbaudījumu laikā katoļu baznīca, ar kuras pārstāvjiem vairākkārt biju sastapusies, patiešam turas pie Dieva baušļiem, nevis pie laicīgo varu diktētām prasībām. (..) katoļu garīdznieki nacistiem nepakļāvās, savu iespēju robežās aizstāvēja netaisni vajātos un nāvei nolemtos. Arī Latvijā katoļu baznīca, ieskaitot pašu bīskapu Jāzepu Rancānu, vācu okupācijas laikā ir daudz darījusi atsevišķu ebreju glābšanā. Tāda ir mana personiskā pieredze.

Padomju vara aizejot pēdējā brīdī paspēja ebrejiem izdarīt vēl vienu lāča pakalpojumu, kaut arī bez tieša nolūka. Četrdesmit pirmā gada pavasarī sāka mainīt Latvijas Republikas pases pret padomju pasēm. Latvijas, tāpat kā vairuma Eiropas valstu pasēs nebija tautības ieraksta. Ticību gan ierakstīja, ja pases īpašnieks to speciāli neliedza. (..) Taču jaunajās padomju pasēs visiem obligāti ierakstīja tautību. Ebrejiem tas izrādījās nāves spriedums. (..) Laikam ritot, ieviesās zināma sadzīvošanas kārtība ar vāciešiem. Visumā ritēja parasta dzīve - ļaudis dzīvoja savās mājās, strādāja, mācījās, svinēja pieticīgus svētkus, priecājās un izklaidējās. Sāka atdzīvoties kultūras dzīve, rudenī darbu atsāka mākslas iestādes, arī kādas izdevniecības. Bet turpat blakus it kā citā dimensijā Rīgā atradās 30 000 cilvēku liels pulks, nošķirti no visiem kā spitālīgie, ar kuriem pat saskarsme ir tabu. Normāli dzīvojošais vairākums centās viņus neievērot, par ebrejiem nedomāt. It kā viņu nemaz nebūtu. Latviešiem bijas savas problēmas.

(..) vairums manu slēpēju rīkojās pilnīgi nesavtīgi, katrā ziņā - ne aiz materiāla aprēķina. Katram varēja būt savi motīvi - morāla pārliecība, reliģiskie uzskati, riebums pret okupācijas varu, vienkārša cilvēciska līdzcietība pret jaunu meiteni, kura nezin kādēļ padarīta vienlaikus par bāreni un atraitni un kuru pašu pavēlēts nodot bendēm. (..) Pazinu sievietes, kuru ģimenes bija smagi cietušas padomju gadā. Taču, kad garām dzina skrandainos, aiz bada pusdzīvos krievu karagūstekņus, viņas pilnīgi spontāni varēja atdot pēdējo maizes riecienu. Šie izmocītie ļaudis pārstāja būt krievi vai nekrievi, pretņi vai savējie, nez kādu politisku varu pārstāvji. Tam zuda jebkura nozīme. (..) Sargi viņas dzenāja nost, pat sodīja, taču klusā cilvēcības manifestācija turpinājās.

(..) sēžam pie kaimiņu galda. Treiģi, protams, nedzer, bet Ansim pašam pudele līdz, viņš iemet, uzkož un kļūst arvien atraisītāks. Un sāk lielīties ar saviem varoņdarbiem. Kā, vāciešus gaidīdami, organizējušies bruņotā pašaizsardzības grupā, kā uz Vidzemes ceļiem ķēruši to, kuri, mūkot līdzi krieviem, atkāpušies uz Igauniju. Galējuši visus no vietas, bet īpašs prieks bijis šaut komjauniešus un žīdus. Klausīdamies bramanīgās runas, sēdējām kā sastinguši. Kaimiņš jo sīki izklāstīja, ka sagūstījuši komjauniešu grupu, likuši pašiem izrakt bedri un tad šāvuši nost. Kad parādījušies pirmie vācieši, viņi jau varējuši uzrādīt veseu varoņdarbu sarakstu, apliecinot, ka arī latvieši nav zemē metami. Man pat nebija svarīgi, cik šajos nostāstos patiesības, cik lielības. Pati pārliecība, ka neapbruņotu cilvēku nogalināšana ir dižošanās, lepnuma pamats, man šķita tik derdzīga, ka metās nelabi.

(..) sabiedriskajā domā palēnām manāmas zināmas pārmaiņas. Sajūsma par atbrīvotājiem daudziem pamazām sāka noplakt, jo tiem, kas nebija padevušies pašapmānam, ātri vien kļuva redzams, ka neatkarīgo Latviju atjaunot viņi netaisās. Veidojās latviešū pašpārvaldes iestādes, iezīmējās jaunas augstākās aprindas, kas sagājās ar vācu vadošajiem kadriem, vieglās meitenes iepriecināja virsniekus un ne tikai tos, jo vācu militāristi bija iznesīgi un dāsni. (..) Maz ko varēja brīvi nopirkt, īpaši pilsētnieku galds kļuva samērā trūcīgs, arī zemniekus apkrāva ar smagām nodevām. Latviešu pārtika ešeloniem vien plūda projām gan uz austrumu fronti, gan Vāciju. Leksikā parādījās jauns izteiciens melnais tirgus.

Pārnākusi Lotes kundze mūs uzjautrināja ar jaunākajām okupācijas lojālās sabiedrības tenkām - kurai latviešu dāmai kurš vācu virsnieks ir mīļākais, kādas dārglietas uzdāvinātas vienai vai otrai Operas primadonnai. Labi koptie vācu virsnieki, kuriem netrūka arī karā gūto trofeju dāvanām, bija iekāroti mīļākie dažādu aprindu sievietēm. Lotes kundze arī stāstīja, ka ne viena vien latviešu ģimene meklējot vācu senčus, lai varētu justies kaut drusku pārāki par citiem tautasbrāļiem. Kaut gan padomju represijas aizrāva lielu daļu vietējās elites, daudzi bija paglābušies un tagad mijiedarbībā ar okupācijas varasvīriem spīdēja sāvā noslēgtajā lokā, par kuru pārējie Latvijas iedzīvotāji vācu okupācijas laikā neko nezināja. Pateicoties Lotes kundzei, man, slēpjoties dziļā pagrīdē, kā neredzamam cilvēkam bija ļauts ieskatīties šajās aizkulisēs. Tomēr uzskatu šīs marginālijas drīzāk apr Satirikona materiālu nevis par vēsturisku informāciju. Pašam Šīmanim šīs vieglās pļāpas derdzās. Bezsmadzeņu (hirnlos, viņš teica) aprēķins un iekāre, liekulība vai bīstams pašapmāns, nemaz nerunājot par cilvēciskuma atrofiju, tas vairs neesot pelnījis pat ironisku smīnu. Varēja just, kāds rūgtums un vilšanās agrāk pazīstamaā sabiedrībā izpaudās retajos, ļoti retajos nesaudzīgu vārdu un spriedumu izvirdumos. (..) Kad viesi aizgāja, dzirdēju Šīmani, dusmīgi purpinot un bubinot, smagi kāpjam augša pa kāpnēm. Ciemiņi jūsmīgi esot stāstījuši par necik sen dibināto latviešu leģionu. Nu varēšot karot pret Staļinu un atjaunot brīvo Latviju. "Tie cilvēki ir vai nu idioti vai apmāti!" - Šīmanis šķendējās. No jaunajiem puišiem nevarot prasīt, lai viņi aptvertu situāciju. Viņiem iegalvo, ka tas ir patriotisks pienākums, ka viņi cīnīsies par savu tēvzemi, un viņi tam notic. Bet, ja to runājot pieauguši cilvēki ar politisku pieredzi, tad tas esot absurds, bezatbildība, pat egoistiska ļaundarība pret savas tautas jaunatni. Šie vīri vai nu ir akli, vai arī negribot skatīties patiesībai acīs. (..) Otru reizi redzēju viņu skumju un aizkaitinājuma satrauktu, kad pie Šīmaņa ieradās neliela delegācija, tostarp vairāki bijušo Saeimas pārstāvēto partiju deputāti. (..) Pavadījis ciemiņus, viņš atgriezās ļoti drūms. Latvijas Centrālās padomes deklarāciju neesot parakstījis. Tā esot kārtējā utopija, pilnīgi iluzors projekts, sasapņota vēlme, Wunschdenken, ka šajā brīdī, kad Hitlers novājināts, varētu Latvijai iegūt autonomiju, kas būtu tāda kā uvertīra neatkarībai. "Ja mēs, Latvijā cienīti cilvēki, parakstīsim tādu uz smiltīm būvētu deklarāciju, mēs mānīsim tautu, mudināsim uz neprātīg, avantūrisku rīcību, neattaisnojamiem cilvēku upuriem. Tagad nav 1918. gads, angļu flote nevar ierasties Baltijas jūrā. Situācija ir pilnīgi cita."

Atceros vēlo oktobra vakaru (..) Padomju artilērija jau apšaudīja pilsētas centru. Nemanīju, ka vācieši būtu mēģinājuši dedzināt kāds papīrus vai pat spridzināt ēku, viņi gluži vienkārši skrēja ārā no telpām, metās automašīnās, lēca uz motocikliem un drāzās prom, kaut kādas kastes līdzi ņemdami. (..) Līdzko šis bars bija prom, uz skatuves parādījās tuvīno māju iedzīvotāji un, par spīti šāviņiem, kuri joprojām krita un sprāga samērā bieži, tauta sāka laupīt veikalus. Marijas ielā visgarām bija veikali un veikaliņi, preces tajos vēl turējās. (..) vīriešus vairāk interesēja tā sauktās rūpniecības preces, kuras vācu laikā tika pārdotas pēc īpašas punktu sistēmas, bet sievietes metās uz pārtikas bodēm. Īpaši smieklīgs izskatījās vīru azarts, tukšojot sieviešu veļas veikalu otrā ielas pusē, netālu no jau pamestā štāba. Daudzi ieradās ar velosipēdiem un rokas ratiņiem un pakām vien grāba krūšturus un dāmu biksītes. (..) sākās vēsturiskais posms, ko asprātīgie čehi daudz vēlāk kodolīgi noformulēja: "Atnāca kā atbrīvotāji. Palika kā okupanti." Manī valdīja mērens haoss. Vācu laikā bija vienkāršāk: zināju, kurš ir mans ienaidnieks, kurš gib mani iznīcināt, un sasprindzināju spēkus pretestībai, lai viņa nodoms neizdotos. Tagad arvien grūtāk kļuva atšķirt draugus no nedraugiem. (..) Ūdeņi pār manu nogrimušo Atlantīdu bija sakļāvušies...

Freimane V. Ardievu, Atlantīda! - Atēna: Rīga, 2011. - 384 lpp.