Es gan par tiem talantiem biju domājusi tādā ziņā, ka nevis izkopt, bet gan atklāt. Nu, teiksim, mana ome dzimusi un augusi kristīgā ģimenē. Kopš bērna kājas, viņa ir dzīvojusi pasaulē, kur Dieva esamība netiek apšaubīta & sit viņu koč nost, bet pat tagad - tuvu pie 90 gadiem - tu viņu nepārliecināsi par pretējo. Tāpat, ja tu esi izaudzis ģimenē, kur vecāku vārds ir likums, kur tev jābūt padevīgam valsts kalpam utt., utt. - tas, manuprāt, atstāj ietekmi uz to, par kādu personību tu izveidojies un kādā veidā izmanto savu potenciālu.

Runājot par šodienas izglītības sistēmu (es runāju par savu miestu), kur 90 procenti ir padomju sistēmas produkti, kas māca strikti pēc punktiņiem, kaļot iekšā, ka 2 x 2 = 4, nevis rosinot domāt, kāpēc tas tā ir, te vnk ir neiespējami attīstīt radošo domāšanu & uzplaukt neparastiem talantiem. Tev jau no bērna kājas netiek ielikts iekšā pareizais funktieris, kas vērsts uz citāda veida domāšanu ārpus rāmjiem. Ja vēl tu vakarā atnāc mājās pie vecākiem, kuri ir sistemātiskas domāšanas paraugs no tēmas "ja visi dara, tad mums arī tā jādara", neaizdomājoties nemaz par kāpēc, ja tev visa sabiedrība apkārt ir tāda, kas tendēta uz dzīvošanu rāmīšos, tad arī pats tu izaudz tāds - nekāds.

Un, manuprāt, tam ir ļoti liela nozīme. Varbūt es nemāku paskaidrot - kāpēc, bet.. Nu, kāpēc tādi franči, zviedri vai vācieši nesaka, ka mēs esam lūzeru tauta? Nu, nu..

Saputrojos, vot. Tak pie sava palieku. Sestā maņa saka priekšā, ka tur kaut kam ir jābūt. Kaut kam ar mentalitāti, vēstures diktētu domāšanu u.c. nebūšanām saistītam.