Boloņas procesa pamatā ir divi elementi: rentablitāte (profesionalizācijas paātrināšana) un pakalpojumu klāsta kvantifikācija (studentu mobilitātes rezultātā). Visiem pārējiem saukļiem - piemēram, mācību kvalitātes paaugstināšana, lai paaugstinātu absolventu konkurētspēju globalizācijas apstākļos u.tml., - ar procesu nav nekāda sakara, bieži vien tie ir pat pretrunā ar to. Jo patiesi, nevienam nav skaidrs, kā paātrināta masveida "profesionāļu" saražošana veicinātu to apmācības kvalitātes palielināšanu. Tāpat nav skaidrs, kāpēc studentu pārvietošanās no vienas augstskolas uz otru piepeši uzlabos to zināšanu līmeni.
(..)
Lai kāda aizkavējusies reakcija nesāktu bremzēt sāktās reformas, tām piešķirts anonimitātes un neizbēgamības plīvurs, nodēvējot tās par "procesu". Tagad visos materiālos uzsākto augstskolu reformu tā arī dēvē: the Bologna Process jeb saīsināti - BP.
(..)
Kopumā reforma ir izgāzusies - tai nozīmē, ka rezultāti (pagaidām?) neatbilst iecerētajam. Neattaisnojās arī mobilitātes piesaukšana: ceļo tikai niecīga daļa studentu, aptuveni 4%. Toties ievērojami apgrūtināta kļuvusi studentu individuālā pārvietošanās turp, kur interesantāka programma, spēcīgāks profesors, perspektīvāka zinātniskā skola vai labāka bibliotēka. Šobrīd ceļo pamatā "organizētie" studenti (institutional exchange students), par kuriem jau iepriekš izsūtīti un saņemti dokumenti, kam piešķirtas stipendijas, kas atbrauc un maksā ievērojami vairāk nekā vietējie, kurus gaida un jau ir iekļāvuši statistikā. Savukārt uz "mežoņiem" (free movers) nu raugās ar neslēptām aizdomām: tos neviens nav izvēlējies, neviens nav sūtījis, tos necieš ne sekretāres, ne uzņemšanas nodaļu klerki, bet ārvalstu studentu konsultanti no tiem gaida vien nepatīkamu jautājumu virkni un kaudzi neatrisināmu problēmu. Daudz vienkāršāk ir ar sistēmas organizētajiem: tie ir uzticīgi edutainment’am, apmeklē galā pārtijas, piedalās kolektīvajos braucienos pa vietējām dežūraplūkojamajām vietām, komunicē pamatā tikai savā starpā, no aborigēniem norobežojas (kuri pie visa vēl runā nevis normālā student english, bet kaut kādā dīvainā valodā) - vārdu sakot, ļoti mīļa, paredzama un gaidīta publika.
(..)
Arī galvenais mobilitātes garants - ballu līdzvērtības imperatīvs, - netiek ievērots. Pasniedzēji neuzdrošinās protestē†, kad viņu studenti uz vienu/diviem semestriem aizdodas prom uz citu universitāti, bieži vien citā valstī, toties neizrāda ne mazāko vēlmi automātiski ieskaitīt to svešumā nopelnītos punktus, kaut to jēga - oficiāli, - ir lai veicinātu starpuniversitāšu starptautisko apmaiņu un konsolidēšanu vienā sistēmā (European Credit Tranfert and Accumulation System). Taču visa jaunā universitātes modeļa pamatā ir mobilitāte, kas jau ir pašmērķa statusā. Uz studentu, kurš saņēmis gan bakalaura, gan maģistra grādu vienā universitātē un, pasarg dies, vienā un tai pašā katedrā, pie tam nav pabijis vismaz pāris semestrus ārzemēs - nu jau raugās kā uz slaistu bez iniciatīvas.
(..)
Bet vislielākās pārmaiņas universitātē pēdējos 10-15 gados, kas ritējuši Boloņas zīmē, ir izmaiņas pašā universitātes garā. Tuvināšana dzīvei vispirms panākusi to, ka students pārtapis par pircēju, bet universitāte - par lielveikalu, ar tirgus likumiem atbilstošām savstarpējām attiecībām. Sevišķi traģiski ši metamorfoze skārusi humanitāro zinātņu fakultātes. Ja vēl nesen "neobligātu", taču pašam studentam interesantu lekciju vai semināru apmeklēšana, tai skaitā arī citās alma mater fakultātēs, bija pašsaprotama, tad šobrīd tas ir kas tāds, kas neordinārs un paskaidrojumu prasošs. Aizvien biežāk, uzsākot mācību semestri, pasniedzējs spiests noskaidrot, ko no viņa vēlas auditorija. Var izrādīties, ka grupa ir pārāk dažāda kopdarbam: vieni vēl tikai gatavojas bakalauru rakstīt, citi jau ir maģistranti, vēl kādi moduļa ietvaros, bet citiem modulis ar papildus opciju, bet vēl kāds Erasmus ietvaros iekūlies un neslēpj, ka ir daudz kas svarīgāks padomā, utt. Un neviens negrasās tērēt savu laiku vairāk, cik tas nepieciešams paredzēto punktu saņemšanai (punkta vērtība atbilst vidēji patērētā laika daudzumam - tieši kā Markss savulaik mācīja). Tik raibas klientūras priekšā pasniedzējs spiests atteikties no grupas darba un maksimāli individualizēt "prasības" (kuras faktiski viņam diktē studenti).
(..)
Toties plaukst un zeļ universitātes administrācijas aparāts. Jo nestabilāks, ievainojamāks, trauslāks kļūst pasniedzēja un zinātnieka statuss, jo vairāk nostiprinās un kvantitatīvi pieaug slānis, kas šobrīd saimnieko universitātē: t.s. ECTS-Counsellors (t.i. punktu eksperti, kuru uzdevums ir savaldīt nepaklausīgus mācībspēkus, kas nevēlas atzīt Ipiķu punktus par līdzvērtīgiem Kembridžas punktiem), padomnieki un visu veidu problēmu - galvenokārt Bolonas procesa radīto, - risinātāji konsultanti, atbildīgie par Erasmus programmu (t.i. "tūristu", jeb viesstudentu kūrētāji), pasniedzēju atestācijas konsultanti, permanentās apmācības konsultanti u.tml. Un, galu galā, katrā rektorātā, katrā dekanātā ir kāds, kurš atbild par boloņas procesa jautājumiem. Pie tam jāņem vērā, ka reformas legālā bāze ir visai nestabila: ES likumdošanas līmenī nekas nav līdz galam noteikts, t.i. nevienai valstij un nevienai universitātei nav spiestā kārtā jāiekļaujas Boloņas procesā. Pie tam pat tā visai pieņemamos normalizācijas un unifikācijas nosacījumus pavada haosu ieviesoša tukšpļurkstēšana par "brīvību", "daudzveidīgumu", "specifikas veicināšanu". Te plašas iespējas ES direktīvu neskaidrībā izvērsties un trūkstošo pēc saviem ieskatiem kompensēt vietējiem ar iztēles bagātību neapdalītajiem proBoloņas entuziastiem, shēmu, moduļu u.c. grāmatvedības iespēju cienītājiem.
(..)
Boloņas sistēma ir nepārdomāta, bezjēdzīga un pat kaitīga un, par laimi, lēna un neefektīva. Tās sabotāža nu šķiet vairs pēdējais, kas palicis no kādreizējās universitāšu brīvības. Diemžēļ tas ir vājš mierinājums, jo jāatzīst vismaz vienu, kas šim procesam izdevies - tas ir kļuvis nenovēršams. Process ir iekustējies un dodas uz priekšu, kamrādi un mesjē!

Михаил Маяцкий. От Болоньи до Болоньи, или тупиковый процесс : Рецензия на Franz Schultheis, Marta Roca I Escoda et Paul-Frantz Cousin (dir.). Le cauchemar de Humboldt. Les réformes de l’enseignement supérieur européen. - Raisons d’agir: Paris, 2008