Hmm.. Mans uzskats ir tāds, ka, lai sāktu domāt, ir vajadzīgas zināšanas; lai domāšana attīstītos, ir vajadzīga sabiedrība; tak lai no domām būtu kāda jēga & rastos kaut kādas nebūt idejas, vnk jāpiegriež skābeklis.
Un vēl es esmu sapratusi, ka patiesībā mēs visi esam staigājoši ideju ģeneratori. Atliek tikai trāpīt uz pareizās frenkvences. Nu, atliek atrast slābano punktu, pēc kura piegriešanas arī domāšana ieslēdzas un idejas sāk rasties. Piemēram, manā miestā allažiņ visi cīnās par kapeikām. Visi, protams, pigu vien dabū, bet tur arī atklājas tā atšķirība. Ja vieni pēc pigas saņemšanas pretī, apsēžas rokas klēpī salikuši, tad citiem tas ideju ģeneratora funktieris iedarbojas & gala rezultātā top fantastiskas lietas. Tieši tāpēc es vairumā gadījumu pastāvu uz to, ka ļaužiem pigas jārāda. Ne tāpēc, ka jamie nebūtu pelnījuši neko citu, bet tādēļ, ka atsevišķos gadījumos citādi jamie nesaprot, ka rociņas patiesībā neaug no dubina, bet no tām vietām, kur māte daba iespraudusi pēc scenārija. Nu, kaut kas līdzīgs kā ar to makšķeres pastāstiņu.
Un tāpat arī man. Vot, dzīvojos savā nodabā neviena ne redzot, ne dzirdot. Vienīgi aci lipinot pie monitora pa vakariem. No vienas puses tas ir slikti, no otras - jo mazāk es komunicēju ar ļaužiem, jo prātīga kļūstu (dažreiz). Vnk pat tad, ja esi vienatnē, domāšanas procesu izslēgt nevar. Un tad tu esi spiests daudz ko pārdomāt. Un ja vēl tev tādā vientulības uzplūdā sanāk tikt pie daiktiem (lietām, viedokļiem, vajadzībām utt.) bez lietošanas instrukcijas vai palīdzīgas rokas pie sāniem, tad vispār ir vāks. Kamēr neesi apradis ar to situāciju, tikmēr ir reālā pakaļā. Tak, kad smadzene ietrenēta, ka izejas nav un pašam vien jātiek galā, tad automātiski štancē vienu iespējamo variantu pēc otra. Nu, vot.
Tieši tāpēc es tādā ziņā esmu par viena pirksta kombināciju cilvēka veidolā. Tak neapšaubāmi, ka zināšanas un sabiedrība ir vajadzīgi. Vientulība ir tik viens no štrumentiem ar īslaicīgu efektu. Nu, gluži kā mūsu mazie purduļi deputātu paskatā allažiņ mīl atbildēt uz jebkuru jautājumu: tas ir komplekss pasākums. Tad viņi jūtas gudri. Nav jau arī melots, bet, skatoties uz darbiem, rodas pamatota aizdoma, ka jamie ne vella nesaprot, ko tā frāze īsti nozīmē.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un vēl es esmu sapratusi, ka patiesībā mēs visi esam staigājoši ideju ģeneratori. Atliek tikai trāpīt uz pareizās frenkvences. Nu, atliek atrast slābano punktu, pēc kura piegriešanas arī domāšana ieslēdzas un idejas sāk rasties. Piemēram, manā miestā allažiņ visi cīnās par kapeikām. Visi, protams, pigu vien dabū, bet tur arī atklājas tā atšķirība. Ja vieni pēc pigas saņemšanas pretī, apsēžas rokas klēpī salikuši, tad citiem tas ideju ģeneratora funktieris iedarbojas & gala rezultātā top fantastiskas lietas. Tieši tāpēc es vairumā gadījumu pastāvu uz to, ka ļaužiem pigas jārāda. Ne tāpēc, ka jamie nebūtu pelnījuši neko citu, bet tādēļ, ka atsevišķos gadījumos citādi jamie nesaprot, ka rociņas patiesībā neaug no dubina, bet no tām vietām, kur māte daba iespraudusi pēc scenārija. Nu, kaut kas līdzīgs kā ar to makšķeres pastāstiņu.
Un tāpat arī man. Vot, dzīvojos savā nodabā neviena ne redzot, ne dzirdot. Vienīgi aci lipinot pie monitora pa vakariem. No vienas puses tas ir slikti, no otras - jo mazāk es komunicēju ar ļaužiem, jo prātīga kļūstu (dažreiz). Vnk pat tad, ja esi vienatnē, domāšanas procesu izslēgt nevar. Un tad tu esi spiests daudz ko pārdomāt. Un ja vēl tev tādā vientulības uzplūdā sanāk tikt pie daiktiem (lietām, viedokļiem, vajadzībām utt.) bez lietošanas instrukcijas vai palīdzīgas rokas pie sāniem, tad vispār ir vāks. Kamēr neesi apradis ar to situāciju, tikmēr ir reālā pakaļā. Tak, kad smadzene ietrenēta, ka izejas nav un pašam vien jātiek galā, tad automātiski štancē vienu iespējamo variantu pēc otra. Nu, vot.
Tieši tāpēc es tādā ziņā esmu par viena pirksta kombināciju cilvēka veidolā. Tak neapšaubāmi, ka zināšanas un sabiedrība ir vajadzīgi. Vientulība ir tik viens no štrumentiem ar īslaicīgu efektu. Nu, gluži kā mūsu mazie purduļi deputātu paskatā allažiņ mīl atbildēt uz jebkuru jautājumu: tas ir komplekss pasākums. Tad viņi jūtas gudri. Nav jau arī melots, bet, skatoties uz darbiem, rodas pamatota aizdoma, ka jamie ne vella nesaprot, ko tā frāze īsti nozīmē.
Nu, kaut kā tā. :) Dubultā.