Iešāvās prātā doma, ka individuālisma glorificēšana lielākajā daļā gadījumu nav vis personības unikalitātes izpausme, bet gan primitīvs mēģinājums izvairīties no konkurences, vienlaikus nenoslīdot savās acīs sociālās hierarhijas apakšā - nomaina reālo "es nespēju" ar attaisnojumu "es negribu".

No sarakstes e-klasē:
- Kāpēc Jūs nespējat motivēt manu dēlu mācīties?
- Tā paša iemesla dēļ, kāpēc Jūs viņu nespējat motivēt pašam no rīta mosties un saklāt savu gultu.

Daudzajos pedagogu kvalifikācijas kursos dikti tiek spriests par skolēnu motivāciju, arī skolā viens no jājamdzirdziņiem ir "kā jūs viņus motivējat/motivēsiet?". Diemžēl praksē nekas no teorētiķu piedāvātā nestrādā, katram skolotājam nākas improvizēt, atkarībā no klases sastāva un vecuma grupas, kā arī no paša pieredzes un spējām. Domāju, tas tāpēc, ka motivācija ir emocionāls iekšējs stāvoklis, kuru nevar izraisīt ar rīkojumu no malas vai racionālu apsvērumu rezultātā. Tā mainās atkarībā no vecuma, sociālā slāņa, inteliģences un intelektuālā līmeņa.
( ... )