Streikam jēga ir, ja tas ietekmē procesus tā, ka arī ārpus streika esošie (sabiedrība, darba devējs, ierēdniecība) atzīst problēmas pastāvēšanu, ir ieinteresēti tās atrisināšanā un kompromisa atrašanā. Piemēram, ja strādnieki rūpnīcā streiko, tad apstājas konveijers, īpašniekam finansiāli zaudējumi lielāki, nekā paaugstinot algas - īpašnieks spiests piekāpties prasībām.

Skolotāju streikam septembrī es neredzu jēgu, jo sabiedrības vairums to uztvers vien kā mazu neērtību un vasaras brīvlaika turpināšanos. Plus vēl skolotāji septembrī ir bada maizē - vasaras nauda iztērēta, par streika dienām alga nepienākas, tā kā pašiem streikotājiem tas sagādās lielākas neērtības, nekā valdīšanai. (Es nepiedalos streikā tieši šī iemesla dēļ, jo nu jau dzīvoju no kredīta, pārtiekot no makaroniem un gaidot algu.) Jāstreiko maijā: tikko kā būs draudi, ka pagarināsies mācību gads un aizkavēsies liecības un atestāti - satrakotās mātes pašas ies ar lāpām un dakšām uz IzM un MK, lai glābtu savas atvases un vasaras plānus no šādiem kreņķiem.
( ... )