| "(..) Novērojums, ka tieši pedagoģijas studenti ne tikai pieprasa "pietuvinātību praksei", bet arī vēlas, lai studijas tiktu reducētas uz šķietamajām vai īstenajām nākotnes profesijas prasībām, šo situāciju akcentē vēl vairāk. Hēgelis nekautrējoties lika 15 gadus veciem jauniešiem burtnīcās pierakstīt loģikas pamatprincipus. Mūsdienās šī loģika tiek iztirzāta, labākajā gadījumā, tikai maģistra studiju noslēguma semināros. Tāpēc topošie skolotāji par to neko nevēlas zināt. Viņi tāpat to nevarēs mācīt skolā. Tas, ka skolotāja paštēlam nāktu par labu, ja viņam būtu plašākas zināšanas un izpratne par konkrētās nozares jautājumiem, kas neaprobežojas ar to, ko var vai vajag mācīt nākamajā dienā, daudziem jau ir svešs priekšstats, jā, pat nepieņemama doma. Tas nozīmē: pati nozare ir nepamatota prasība, no kuras jāslēpjas praksei pietuvinātā patvaļā. (..)
- - - - Via: #Līsmans Konrāds Pauls. #Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 50. lpp. |