Savulaik man šķita stilīgi pa laikam teikumā iespraust kādu rupjību, piemēram, "suka bļe", "idiots" u.tml., vai slenga vārdiņu - lai demonstrētu savu brīvību valodā un tās pūrisma noliegumu. Tas pārgāja brīdī, kad secināju, ka nu jau valodas ziņā daudz neatšķiros no tām cilvēkveida būtnēm, kas ielas malā veldzējas no 2 litru plastmasas Optima līnijas alus dzēriena. Bet, kā 17. gs. formulēja Florences bruņniecības akadēmijas rektors (kura vārdu šobrīd slinkums pierakstos meklēt): "Laikos, kad salašņa var būt bagātāks par grāfu, tikai valoda, manieres un gaume atšķir aristokrātu no lumpena". T.i. pieķēru sevi degradācijā, nevis attīstībā. Cīnos ar to.
Līdzīgi ir ar t.s. "profesionālajiem opozicionāriem" - Querdenker, - kas savā pasaules skatījumā balstās uz jebkura oficiāli akceptēta viedokļa noliegumu. Paradokss slēpjas iluzorajā pārliecībā, ka opozīcija kā pasaules skatījums var padarīt brīvu, - patiesībā tā iedzen cilvēku vēl noslēgtākos rāmjos, nekā akla ļaušanās meinstrīmam. Jo kritiskā domāšana un kritizēšana nav viens un tas pats. Taču profesionālie cietēji #vissirslikti to nesaprot, tāpēc nemainās - ir tādi, kādi ir.

Skatoties Krievijas ziņas, visu laiku nepameta sajūta, ka kaut kur jau tas viss redzēts. Tagad atcerējos: Šīrera "Berlīnes dienasgrāmata"!

Berlīne, 1940. gada 29. augusts:
Gebelss pēkšņi mainījis taktiku. Šodien viņš bija devis rīkojumu, lai visi laikraksti sašutuši vēstītu par angļu lidotāju “necilvēcību”, bombardējot neaizsargātās Berlīnes sievietes un bērnus. Jāņem vērā, ka ļaudis šeit pagaidām nezina par vācu bumbvedējiem virs Anglijas. Visiem šodienas laikrakstiem viens centrālais virsraksts: “GĻĒVAIS BRITĀNIJAS UZBRUKUMS”. Un punduris doktors liek presei iestāstīt cilvēkiem, ka vācu lidmašīnas bombardē Anglijā tikai militāros objektus, kamēr “britu bandīti” pēc Čērčila personiskās pavēles “uzbrūk tikai nemilitāriem mērķiem”.

Berlīne, 1940. gada 31. augusts:
Kad vakar ienāca istabene, es jautāju: “Vai šodien angļi gaidāmi?” Viņa nopūtās. Visa pārliecība, tāpat kā piecu miljonu berlīniešu pārliecība par to, ka galvaspilsēta ir pasargāta no gaisa uzbrukuma, ir izgaisusi.
Kāpēc viņi to dara? - viņa jautāja.
- Tāpēc, ka jūs bombardējat Londonu.
- Jā, bet mūsu armija dod triecienus tikai militārajiem objektiem, bet angļi, viņi grauj mūsu mājas!

Berlīne, 1940. gada 7. septembris:
Lai amerikāņiem būtu priekšstats par to propagandu (lai gan man nebija tiesību tā dēvēt), kurai pakļauta vācu tauta, es nolasīju vakara ēterā nākamo Berlīnes laikraksta “Borsen Zeitung” citātu: “Kamēr Vācijas aviācijas uzbrukumi tiek veikti vienīgi pret militārajiem objektiem (šo faktu atzīst arī britu prese, un britu radio), karaliskie Gaisa spēki neatrod neko labāku, kā uzbrukt civilajiem objektiem Vācijā. Lielisks piemērs tam bija uzbrukums Berlīnes centram pagājušajā naktī. Šajā uzlidojumā cieta tikai dzīvojamās mājas un neviens militārais objekts.
Vācu tautai nav ne jausmas (jo nacistiskā prese un radio to noklusē), ka tikai augustā vien luftwaffe's uzlidojumu rezultātā britu “militārajiem objektiem” bojā gājuši vairāk nekā tūkstotis mierīgo angļu iedzīvotāju.

Berlīne, 1939. gada 28. aprīlis:
Šodien Hitlers denonsēja vēl divus līgumus (man grūti aprakstīt līksmo klukstēšanu Reihstāga zālē viņa runas laikā) un atbildēja uz Rūzvelta aicinājumu garantēt, ka Vācija neuzbruks kādai no Eiropas valstīm... Hitlers teica, ka ir vērsies pie visām, kuras, pēc Rūzvelta domām, Vācija apdraud, un “visos gadījumos atbilde bija negatīva”. Tādām valstij kā Sīrijai, viņš teica, es nevarēju pajautāt, jo “pašlaik viņiem nav brīvības, un viņu tiesības pastāvīgi ierobežo demokrātisko valstu militārais spiediens”. Tad Hitlers ironizēja, ka "misters Rūzvelts" acīmredzot izvairījies pie draudiem pieminēt tādu faktu kā Palestīnas okupācija, ko nekādi nav veicis vācu karaspēks. Un tā tālāk, tajā pašā sarkastiskajā tonī... Vai Amerika vēlas risināt strīdus jautājumus sarunu ceļā? - viņš jautāja. - Bet vai tad ASV nebija pirmās, kas atteicās no dalības Tautu Savienībā? Vācija tikai pēc daudziem gadiem nolēma sekot Amerikas paraugam un arī pamest šo lielāko sarunu vietu pasaulē.

Berlīne, 1939. gada 11. septembris:
Vakarā metro, pa ceļam uz radiostaciju, es dzirdēju daudzus neapmierinātus izteikumus par karu. Sievietes izskatījās īpaši nomāktas. Tomēr, kad atgriezos atpakaļ, pa platformu stacijā, kas atradās pie Vācu operas, kustējās milzīgs pūlis, galvenokārt sievietes. Viņas bijušas operā, un šķita, ka nevienai nerūp karš, ka vācu bumbas un šāviņi krīt uz sievietēm un bērniem Varšavā. Šaubos, vai karš ienāks šo cilvēku mājās bez briesmīgām bombardēšanām vai ilgas pusbadas eksistences.
Klasiskais virsraksts šodienas avīzēs: “POĻI BOMBARDĒ VARŠAVU!”

Berlīne, 1939. gada 4. oktobris:
No šodienas preses: “12-Uhr Blatt” pirmajā lappusē sarkaniem trekniem burtiem: “Anglija ir atbildīga par Varšavas provocēšanu pretoties.” Redakcijas sleja “Nachtausgabe” apgalvo, ka pati Amerika nemaz nevēlas iestāties karā, to grib vien “Rūzvelta kungs un viņa ebreju svīta”.

Berlīne, 1939. gada 18. decembris:
Ļaudis joprojām nespēj aptvert, dižā uzvarētāja “Admirālis grāfs Špē” gaitas pēkšņi aprāvušās Montevideo. (..) Es dzirdēju, ka flotes vadībā ir aizkaitināti par Hitlera nepārdomāto propagandu šajā sakarā. Admirāļi ir īpaši neapmierināti par to, ka dienā pirms kreiseris nogrimis, Gebelss lika presei izplatīt ziņojumu (un pa radio no Montevideo atsūtītās fotogrāfijas), kurā teikts, ka kreiseris ir cietis tikai nenozīmīgu bojājumu, bet tas, ka briti ziņo, ka tas ir nopietni bojāts, – tīri meli.
- - - - -
Via: Ширер У. Берлинский дневник. Европа накануне Второй мировой войны глазами американского корреспондента —Центрполиграф: Москва, 2002