Tālā 108. gada 28. decembrī cienījamais Romas pilsonis Publijs Kornēlijs Takits domīgs sēdēja pie pergamenta loksnēm nokrauta galda. Pa laikam atrāvās, lai ielūkotos saimniecības grāmatā.
- Ahā, Aulus Pomponiuss… 100 dināriji. Vēl joprojām nav atdevis, nekaunīgi smīn, mani sastopot… tātad “Tajā pašā gadā dzimis plebejs Aulus Pomponiuss, viens no derdzīgākajiem un blēdīgākajiem sava laika ļaudīm, apkaunojis savas ģimenes vārdu ar ieslīgšanu korupcijā un pretdabisku miesaskāri…” Tālāk – Sekstus Kvinktiuss, 50 dināriji, jau trīs reizes ignorējis parāda atmaksas termiņu… tātad “Romā uzzināja, ka Kvintus Kvinktiuss, Seksta Kvinktiusa tēvs, piesavinājies umbru, picēnu un lukānu nodevu naudu, taču pat stājies Senāta priekšā, noliedza savu vainu, kaut tai bija desmitiem liecinieku…” Ā, te lūk viņš – Publijs Kubrikānijs Kvadrātuss! 200 dināriji, parādu neatzīst, draud ar apsūdzību jēzuismā… tātad “visslavenākā Suburas kvartāla mauka apprecējās ar deklasējušos Kubrikāniju Kvadrātusu un dzemdēja tam dēlu Publiusu no nezināma vīrieša…”
Palēnām megadarbs “Historiae” tuvojās noslēgumam…

Nejauši atklāju interesantu seriālu “The Chair” par humanitāro zinātņu fakultātes dzīvi… Nejauši tāpēc, ka Netflix produkcija tik ļoti orientēta uz lumpenizētiem tīņiem, ka ja tur gadās kas tāds, kas šķiet skatāms arī sirmiem provinces paviāniem, tad tas šķiet brīnums.



It kā viss vienās vienīgās klišejās: rektors, kurš tikai vēlas piesaistīt naudu, t.i. studentus, un pavētīt Augeja staļļus līdzekļu ietaupīšanai (tb atlaist pārīti pensijas vecuma profesoru). Tad konformiste dekāne, kurai vairāk rūp savs krēsls un melnās draudzenes ievilkšana štatā. Juriste bez kādas sajēgas jurisprudencē, toties ar ierakstu CV par bēgļu bērnu aprūpi. Fōnā karikatūriski sirmie pasniedzēji, kas ko vāvuļo par iedziļināšanos, paralēli ar nagiem un zobiem turoties pie savām vietām un pārliecībām, kā arī pūlis studentu, kurus akurāt zinātne un pētīšana interesē vismazāk. Jo pat ezītim skaidrs, ka tēma “sekss romānos” ar repošanu ir krietni interesantāka par 14. gs. eifēmismu pārmantojamību 21. gs. literārajā valodā. Bet uz augstskolu tak studēt dodas saņemt diplomu, un cilvēks vēlas, lai šie jaukie gadi tiktu pavadīti interesanti. Taču nevajag uzreiz noticēt vecajiem perdeļiem, kurus seriālā laikmetīgums slauka vēstures mēslainē. Arī šamo 30 gadus seni kursi a la “Melvila daiļrades saknes”, “Emīlija Dikinsone kā maskulinitātes upuris” vai “Audējas tēls Čosera tekstā” (genderisms nebūt nav nekas jauns) no zinātnes tikpat tāli kā sivēni no Marsa. Pedagoģiskās padomes sēdes tikpat auglīgas kā kolchoza valdes sapulces, apspriežot piecgades plānu izpildes grūtības un citējot plēnuma lēmumus.

Dinamiku piešķir koķeta narcisista, neveiksminieka alkoholiķa nedienas, kuram šķiet, ka neveicas nevis tāpēc, ka ir āpsis pēc definīcijas, bet tāpēc, ka ir Beketa eksperts. Nu un, protams, fōns, t.i. studenti, kas ir mūsdienīguma simbols. Intelekta ziņā nav diez ko attīstītāki par infuzorijām, taču pietiek pasniedzējam, stāstot par nacismu, to ilustrēt to ilustrēt ar “sieg” žestu, lai šie atpazītu memu un ģenerētu “darbaļaužu sašutumu” “nacismam nē!”, vāktu parakstus kancelēšanai. Taču tikko kā dekāne palūdz neveiksminieku neskaidrot savu viedokli un metodes žurnālistiem, kuri nav diez ko gudrāki par studentiem, tā auditorija metas pretējā grāvī, vācot parakstus pret “totalitārismu kampusā”. Kā nekā aurot ar plakātu rokā ir daudz interesantāk, nekā mācīties. Un tā šie jaukie sapienspiteki (pat salīdzinot ar viņu klauniem pasniedzējiem) tur bailēs rektorātu un barā kviecot metas virsū jebkuram, kurš neatbilst “progresīvās jaunatnes” memu veidotajiem priekštatiem kā jābūt.

Un it kā jā, visas sešas sērijas caurvij tā blmgender tēma, taču tik ļoti pārspīlēti, ka jau kļūst par kritiska sarkasma pilnu farsu. “uz jautājumu “Ar ko jums asociējas kapteiņa Ahava tēls?” skan universālā atbilde: “Ar baltās rases pārākuma ideju!” Nezinu, vai režisors tā domājis, taču man sajūta līdzīga, kā skatoties “Kindzadza” – it kā viss ideoloģijas noteiktajos rāmjos, bet patiesībā ņirgāšanās par tiem. Šķiet, ka līdzīgi kā savulaik PSRS, arī mūsdienās sāk atdzimt necenzūras gados zudusī dubultvalodas māksla paņirgāties par sistēmu “caur puķēm”.