Viena no lielākajām Apgaismības kļūdām ir pats šīs idejas stūrakmens: cilvēks no dabas esot racionāla būtne, kuru izglītojot, to iespējams civilizēt. Diemžēl prakse rāda, ka ar Hugo Boss uzvalku kūts smaku nenoslēpt, bet pērtiķis ar i-phone rokā ir tikai un vienīgi pērtiķis ar i-phone rokā.

Pūļa vakcināciju vajadzēja veikt, nevis apelējot pie veselā saprāta, bet gan pie pūļa instinktiem. Vakcināciju vajadzēja uzsākt paslepus, bez kādas nebūt informatīvās kampaņas (nu nav iespējams cilvēkam, kurš savās zināšanās ir trešklasnieka līmenī, izskaidrot vienā preses relīzē mikrobioloģijas pamatkursu! Pie tam situācijā, kad viņam jau ir Viedoklis), bet sākt ar inteliģenci un eliti. Pūlim tikai informāciju par inficēto, salimušo un mirušo skaitu, vairāk neko. Nu un pa laikam nākt klajā ar paziņojumu, ka vakcīnu maz, tiks vakcinēti tikai “sabiedrībai nepieciešamākie”. Esmu drošs, ka tad absolūtais vairums šī brīža pretpotekļu ar kaucieniem - “Valdība no tautas slēpj!, - mestos šturmēt medicīnas iestādes. Un spiestu medmāsiņām saujā saņurcītas eiro banknotes, lai tikai tiktu pie kārotās vakcīnas, par ko “ārsti mums nestāsta”. Domāju, ka jau pavasarī te būtu 99% vakcinēti.

Vēsture neatkārtojas jo, neatkārtojas raksturlielumi līdzīgās situācijās. Taču cilvēka domāšana gan kopš Monteskjē laikiem īpaši nav mainījusies. Lūk to gan no vēstures var mācīties.

Pirms pārsimts gadiem kuģniecības lielākā problēma bija avitaminozes izraisītās kaites. Kad Anglijas karaliskās flotes vadība saprata cingas saistību ar C vitamīna trūkumu, tā nepieļāva šodienas valdību kļūdu. Lordi lieliski saprata, kā komunicēt ar lumpeniem. Kuģu racionā tika ieviesti skābēti kāposti un laima augļi, taču tikai virsnieku kantīnē. Savukārt no matrožu raciona kāpostus svītroja (tie skaitījās prastu ļaužu ēdiens, un raisīja jūrniekos lielu pretošanos). Un voilà! Tikko kā stjuarti no virtuves uz virsnieku ēdamtelpu sāka nest bļodas ar skābētiem kāpostiem, tā sākās…

Tie paši matroži, kuri vēl pirms brīža pavāru izsniegtos kāpostus bija demonstratīvi metuši pār bortu, sāka bubināt par to, ko “virsnieki mums nestāsta”, ka lūk, “zilajām asinīm” tiek tas labākais, bet mums, “īstajai tautai” - tikai kaut kāds derdzīgs šķiņķis, putra, rums un sausiņi! Sākās piketi, mītiņi, prasību petīcijas, draudi ar dumpi utt. Līdz flotes vadība piekāpās un matrožu racionā iekļāva “kungu” ēstos skābētos kāpostus. Cinga kā kaite no kuģniecības vēstures tika izskausta. Cilvēku lopiskums gan nē.