Tā nu sanācis, ka tekvondo ir Olimpisko spēļu sporta veids, un Pujeņu ciemā visiem kinderiem vajadzēja nodarboties ar šo sportu – tā lēmusi ciema valde. Kā zinām no klasiķiem, runas vīriem spēks rokā, kā tie lems, tā būs. Bet visā ķērpju valstī tekvondo bija viens no nodarbošanās veidiem – ar to ļaudis pelnīja sev iztiku.

Dzīvoja ciemā savu vecāku ligzdiņā arī Jēcītis. Puišelis bija mazs, nākotnes izjūta kā kāmītim – makismums dienu uz priekšu. Dzīvē noderēs? Kad tas vēl būs? Tik tālu Jēcītis pat iztēloties nespēja. Daudz interesantāk bija braukāt ar ričuku un diņģēt vecākiem jaunas brenda sporta kediņas.

Tā nu arī Jēcītis trenējās līdz ar visiem ciema bērniem. Taču slinki. Uz treniņiem gāja, jo nevarēja neiet, taču grupā vilkās nopakaļus, ko darot tikai tad, kad treneris bargi lūkojās uz viņa pusi. Attiecīgi, ar laiku pārējie gan skrēja ātrāk, gan kājas cilāja augstāk, gan rokām vicinājās veiklāk. Jo katram skaidrs, ka ja gribi augstu lēkt, nāksies daudz un dikti lēkāt.

Jauno tekvondistu prasmes tika novērtētas ar dažādas krāsas jostām. Kāds prasmju līmenis, tādas krāsas josta. Arī Jēcītim bija josta. Kā visiem – balta. Jēcītim nebija nekādu iebildumu. Kimono bikšeles nost nešļuka. Taču Jēcīša mātei gan tas bija svarīgi, jo kaimiņienes Jančukam jau bija dzeltena josta, viņmāju Annelei – zaļa, bet tās nejaukās Ontužānes kverplis pat ar sarkanu dižojas! Tā nu pēc kārtējām pārbaudes sacīkstēm, pēc kurām daudzi bērneļi pārgāja nākamajā līmenī ar attiecīgu jostu, Jēcīša māte kļuva nikna un rakstīja trenerim vēstuli.

“Kāpēc Jēcītim vēl joprojām ir baltā josta, ja visi viņa vienaudži jau sanēmuši krāsainas? Iesaku trenerim pārskatīt savu metodiku, jo redzu, ka tā ir aplama. Jūsu metodes manā Jēcītī ir nokāvušas visu interesi par tekvondo, kaut viņš par to interesējies kopš dzimšanas. Ja Jēcītis nesaņems krāsainu jostu, vērsīšos ar sūdzību pie ciema padomē pie runas vīriem un sievām – lai pārbauda trenera kompetenci un piemērotību amatam!”

Treneris gan mēģināja skaidrot, ka jostas krāsa nenozīmē vecumu, bet gan prasmes, taču velti. Beigās apspriedās ar kolēģiem un mīļā miera labadiņ iedeva Jēcītim dzeltenu jostu. Jēcītis bija priecīgs – ticis pie jostas, pat nepievelkoties pie stieņa. Māte bija priecīga: visi nu redz, ka Jēcītis ir savam vecumam laba līmeņa sportists.

Treneris gan pie sevis nodomāja, ka puikam būs grūti pēc treniņu skolas absolvēšanas izejot ar melno jostu ringā pret tādiem kas to nopelnījuši sūrā darbā. Attiecīgi ir spēcīgāki, veiklāki un daudz agresīvāki. Taču neko neteica. Dzīves pieredze rādīja, ka ar mātēm, kuras mīl savus Jēcīšus, labāk nestrīdēties. Tām neviens tekvondo meistars pretī stāties nespēj.

Lielas daļas skolēnu sekmes būtu visai katastrofālas, ja vērtējums būtu objektīvs. Taču, kā aicina mīlīgi noskaņotas tantītes, mēs nedrīkstam traumēt bērnus - viņiem jādod laimīgu bērnību. Taču kāda var būt laimīga bērnība, paliekot uz otru gadu? Nu un skolai slikti rādītāji. Tāpēc velkam aiz ausīm uz nākamo klasi, kaut visiem iesaistītajiem ir skaidrs, ka bērns nav mācību vielu apguvis un nav progresējis. Savukārt bērni apgūst viltus dzīvespratību: var nemācīties, var nerakstīt pārbaudes darbus, pietiks ar 2-3 konsultācijām jūnijā, lai tevi pārceltu uz nākamo klasi un viss varētu sākties no gala. T.s. pagarinātais mācību gads slaistiem ir tīra fikcija. Kurš gan ticēs, ka skolēns, kurš neko nav mācījies, nedēļas laikā spēj apgūt vielu, būt tajā kompetents, ja apguvei paredzēts gads?
P.S.
No palikšanas uz otru gadu neviens nav nomiris. Drīzāk gan patiesi ko apguvis. Vienīgi vecākiem kauns.