| Ir tāds fenomens kā Lieldienu zaķis – visi viņu zina, neviens nav redzējis. Gluži tāpat ir ar jau hrestomātisko tēzi, ka vēsture māca saprast tagadni. Visi zina, neviens nekad no vēstures nav mācījies. Jo nav jau īsti ko. Pamazām sāk šķist, ka tā tomēr nav “īsta” zinātne”, bet tikai zināšanu nozare, kurā nosacīti nesen sākuši mēģināt pielietot arī zinātniskas pētniecības metodes, pamatā pārņemtas no citām zinātņu nozarēm. T.i., vēstures zinātnes līmenis ir cieši atkarīgs no zinātnes līmeņa kā tāda. Taču, kaut tā nav zinātne, vēstures pētniecības ietvaros ir iespējams iegūt zinātniskas zināšanas, t.i., rekonstruēt daudzmaz ticamu pagātnes ainu. Ir iespējams, taču ne vienmēr tas tā ir. Pie vainas gan pats pētāmais objekts - cilvēks, - kurš pārāk bieži rīkojas neracionāli, dažādu nesaistītu blakus faktoru ietekmē, t.i. neklasificējami un neatkārtojami. Un arī pētniecības subjekts – vēsturnieks, - kurš pārāk bieži rīkojas neracionāli, dažādu nesaistītu blakus faktoru (spriestspējas līmenis, emocijas, simpātijas, ideoloģijas, politiskā situācija u.tml.) ietekmē. Pēc darbības un metodēm tuvākā nozare vēstures pētniecībai ir nevis kāda no zinātnēm, bet gan kriminālizmeklēšana. Arī kriminālizmeklētāji cenšas izmantot darbā zinātnes atziņas, taču pamatā balstās uz savu spriestspēju, intuīciju un mērķiem, jo refleksija te nav nepieciešama un neko neietekmē. Vairāk mehāniska atrasto pierādījumu/faktu “puzles” gabaliņu likšana kopā, līdz “balto laukumu” palicis tik maz, ka nu skaidrs – visticamāk, slepkavnieks ir dārznieks. |