1915. gada pavasarī Krievijas impērijas armija frontē atradās diezgan bēdīgā situācijā. Iepriekšējā gadā uzsāktais iebrukums Austrumprūsijā ar lielu blīkšķi bija izgāzies, savukārt rudenī un ziemā vecais lapsa fon Hindenburgs sagādāja virspavēlniekam lielkņazam lielas galvassāpes, ar saviem visai mazskaitlīgajiem spēkiem spoži manevrējot un sasaistot skaitliski daudz lielākos Krievijas spēkus pata situācijā. Dienvidos Austroungārijas armija gan atkāpās, taču organizēti un pēc plāna, ja neskaita slāvu brāļus, kuri tūkstošiem padevās gūstā un nu prasīja ēst. Šķērsot Karpatus un izlauzties Ungārijas līdzenumā nekādi nesanāca. Nu un fonā stacionārs munīcijas un pārējās amunīcijas trūkums, kas bojāja garastāvokli kungiem Augstajā Štābā. Naidinieks nekādi negrasījās bailēs trīcēt Trešās Romas priekšā.

Pārspēt vāciešus manevrēšanā un izmainīt situāciju sev par labu nekādiu nesanāca, taču pārmācīt šos trakoti gribējās. Tad nu Ziemeļrietumu frontes štābā kādam dzima ideja: ja nevaram reāli uzvarēt, tad jāveic kādu spožu mazu uzvaru, un tad gan slava, gan ordeņi visiem garantēti. Bet jāuzbrūk tur, kur vācu zaldātu ja ne gluži nav, tad vismaz ir ļoti maz, jo citādi uzvara var pārvērsties sakāvē, un tad jāatskaitās priekšniecībai – šitā var arī kādu zvaigzni no pagoniem zaudēt. Tā nu štāba virsnieku kungi atradās mūžīgās dilemmas priekšā: gribējās gan zivtiņu uzēst, gan zēnam klēpī pasēdēt, taču nekādi neriskējot. ( ... )