Sēžu un domāju, kā labāk sešīšiem izstāstīt par reliģiskajiem ticējumiem akmens laikmetā, ja ne mācību grāmatā kas saprotami izklāstīts, ne pašam par to kāda skaidrībiņa (lai šaitans parauj Elles liesmās tos, kuri izdomājuši, ka 6. klasē mazajiem kucēniem jāzaurē par paleolītu, mezolītu un neolītu!!!). Tad nu prātā iešāvās doma.

Visu maģisko prakšu pamatā ir sevis izmainīšana, lai… tālāk jau lokāli: vai nu stātos sakaros ar garu pasauli, 12. dimensiju, kosmosa Saprātu, sāktu levitēt, “pārdzimtu” jaunā kvalitātē utt., – vai nu ar mokošu meditāciju un vingrinājumu praksi, vai uzēdot sēnītes, iešņaucot koksi vai kādu citu mātes dabas doto palīglīdzekli, - lai gala rezultātā pārvērstu sevi par ko citu, visai kardināli atšķirīgu no iepriekšējā.

T.i., ja padomā, ar maģiskajām praksēm gan senatnē, gan mūsdienās aizraujas cilvēki, kuri ir neapmierināti ar sevi un savu dzīvi šeit un tagad. Un, šķiet, arī gan fantasy, gan fantastika kā žanri būs no šīs pašas ōperas...

Paziņu vidū pēdējās dienas aktīvs cepiens par mobingiem, bulijingiem u.c. -ingiem. Jāatzīst, priekš manis tas ir kas jauns, jo pats skolas laikā neko tādu netiku piedzīvojis. Iespējams tāpēc, ka biju augumā pats mazākais visu pamatskolas laiku, un kā persona visgarlaicīgākais un pelēkākais klasē – potenciālie apcēlāji mani drīzāk uztvēra kā neitrālu fonu, nevis kā objektu.

Manā paaudzē kautiņi gan bija - puikas plūcās, - salecās gaitenī un tad vienojas pēc stundām aiz skolas par divkauju. Tā bija ikdiena. Bet kolektīvas un ilgstošas kāda vajāšanas neatminos. Bija atsevišķi izstumtie – pamatskolā kāda resna un lempīga meitene, kurai jau 7. klasē auga krūtis un dibens kā pieaugušai sievietei, un arī pēc uzvedības bija citāda, - taču tur vairāk bija ignore un izstumšana, nekā vajāšana.

Jāuzprasa dēlam, kurš jau students, vai viņa laikā skolā kas tāds bija. Bet šobrīd visi -ingi notiek uz nebēdu. Lielāko tiesu skolotāji to neredz (nav jau kautiņš, kurā uzraiz skaidrs, ka ir konflikts), bet ja redz, tad padarīt neko nevar. Par to jāsaka paldies visiem bērnu tiesību aizstāvjiem un attiecīgajām pārvaldes institūcijām: skola pat nedrīkst kinderu pārcelt uz citu klasi, bet izmest no pamatskolas kādu agresoru par to, ka šis savas bandas priekšgalā kādu klasesbiedru gandrīz līdz suicīdam novedis, praktiski nav iespējams. Skolotāji pat sevi nevar aizstāvēt (atcerēsimies kaut vai slaveno "kuci" 49. vidusskolā, kur līdz Augstākajai tiesai lieta nonāca, kamēr normālos apstāklos izsviestu huligānu, lai iet uz palīgskolu).

Akurāt mana meita pamatskolā tam visam iet cauri. 1. klasītē zālīšos bija reāla “stilīgo” meiteņu banda, kas klasē uzreiz ieviesa dalījumu vajātājos un vajātajos. Sarunās vecāki plātīja rokas: to viņas modeļu skolā samācījušās. Nomainījām skolu. Skaidrs, ka sīkie te sakašķējas savā starpā, tad atkal draudzība līdz kapa malai ar vakardienas ienaidnieci, tad atkal kašķis – kamēr notiek lomu sadale. Taču šajā skolā pāris vecāki visu organizē (traģikomiskākais, ka it kā sadzīviski normāli ļaudis – zinu viņus vēl no krogus dzīves laikiem, bērni kopā bērnudārzā gāja) aktīvi cenšas sīkos sarīdīt, veido vatsapa grupas “vācam parakstus, lai to nejauko skuķi izsviež no skolas”. Pašiem bērniem nekādu konfliktu nav. Gan izturēsim. Ceru, ka ignore palīdzēs un aktīvisti atradīs citu upuru (ir ļautiņi, kas dzīvot nevar pret kādu necīnoties, kā īsti revolucionāri: vai nu pret Sorosu, vai valdību, vai gajiem, vai pašvaldību, vai sētnieku/kaimiņu, vai kādu viņuprāt sliktu bērnu skolā). Kaut ja atgūtu psihologiem un psihoterapeitiem izdoto naudu, uzreiz varētu nopirkt dzīvokli Rīgas centrā.

P.S.
Ar īstu psiholoģisko teroru sastapies esmu tikai reizi dzīvē, pirms pāris gadiem vienā no pēdējām darba vietām. Tur viens no priekšniekiem/īpašniekiem, kā jau Ļoti Spēcīga Personība, savu biznesu uztvēra ne tikai kā veidu, kā tikt pie naudas, bet arī veidu, kā izpausties un pašapliecināties; vismaz ikdienas saskarsmē norādīt padotajiem uz vietu barības ķēdē. Sākumā bosa ikdienas uzklupieni mani dzina pamatīgā stresā, un glāba tikai antidepresanti. Taču apdomājot situāciju pieleca, ka šajā rūpnīcā šefs gluži vienkārši izveidojis padomju laika cietuma kameras modeli ar “galdiem” un “pahaniem”, bet jaunpienācējus sit nevis nīstot, bet tikai pārbaudot, cik šie izturēs un pie kāda galda finālā likt. Aptvēris situāciju, atcirtu pretī un uzreiz noskaidrojās, ka mana vieta pie "ceturtā galda" un kopš tās reizes boss lika mierā. Lai gan sistēma man nepatika, un jau pēc mēneša aizgāju. Pieaugušiem ir tāda iespēja.