Kambodžu izsenis apdzīvo khmeri, čami, vairāki desmiti mazāku tautiņu un cilšu, kā arī ķīniešu un vjetnamiešu migrantu pēcteči. Skaidrs, ka kā vajadzēja saprasties un, tā kā no 1867. līdz 1953. gadam tā bija Francijas kolonija, par šādu starpetnisko saziņas valodu kļuva franču valoda. Attiecīgi, izglītība, medicīna, tehniskā modernizācija nāca caur franču valodu, tā bija mājas un saziņas valoda izglītoto iedzīvotāju slānī, neatkarīgi no etniskās izcelsmes – izveidojās franciski runājošs un franču kultūrā vesternizēts iedzīvotāju slānis, kuru varētu dēvēt par kambodžiešiem.
1975. gadā pilsoņu karā uzvarēja komunisti, t.s. sarkanie khmeri, kas, balstoties maoismā, nolēma atgriezt zemi pie tradicionālajām vērtībām, kur “zemniecība un dzīve laukos ir mūsu viss”. Taču lai tas izdotos, vajag atbrīvoties no visiem tautai svešajiem liberastiem un kaitīgās Gejropas ietekmes. Te nu labums bija tas, ka liberastus varēja viegli atpazīt pēc valodas. Proti, ja citās zemēs viņus var atpazīt pēc tā, ka šie lieto saliktus sakārtotus teikumus, tad Kambodžā bija vieglāk – viņi visi runāja franciski.
Tā kā komunisti vienmēr ar mežonību izcēlušies, sarkanie khmeri tautas atgriešanu pie zemes, pie tēvutēvu zeltainajām druvām, gunskuriem, tautasdziesmām un etnogrāfiski pareiziem tērpiem trisināja vienkārši: nosita visus, kas runāja franciski. Kambodža zaudēja vairāk nekā ceturto daļu no visiem saviem iedzīvotājiem. Barbari. Būtu mazliet civilizētāki, noslēgtu līgumu ar Franciju un visi frankofonie kambodžieši varētu “repatriēties”, kā to izdarījām mēs 1939. gadā ar vācbaltiešiem.
Man šķiet, princips abos gadījos vienāds – tikt vaļā no tautai “svešā” elementa. Tikai metodes atšķīrās.