- Nu bet tu man paskaidro, kāpēc pēdējās desmitgadēs tā pieaudzis autistu skaits? Skaidrs, ka Makdonalda bulciņas un pārējā ķīmija pie vainas!
- Par reinkarnāciju zini?
- Zinu.
- Nu lūk cilvēku skaits tikai pieaug - No kaut kurienes tak jānāk tām dvēselēm, kas šajā pieaugumā iemiesojas, vai ne?
- Nu jā.
- Tad redzi, autisti ir cilvēkos iemiesojušās kaķu dvēseles.

Rakājos pa saviem arhīviem, pārskatot padomiskās bērnības atblāzmas, un piefiksēju, ka neesmu iegrāmatojis stāstu par to, kā es gatavojos dienestam padomju armijā, un pirmo reizi sastapos ar padomju ekonomiku visā tās būtībā.

Tas akurāt bija vai nu tālajā 1982, vai 1983. gadā, kur pierudens pusē – vēl bija gana silts, taču jau gaitas personības laušanas iestādē, tb skolā bija sākušās. Tas bija laiks, kad pamazām un nenovēršami tuvojās vidusskolas beigas, un tad 2 varianti: vai nu tu tiec augstskolā, vai "iesauc krievos", t.i. dienestā PSRS armijā. Nepazīstu nevienu, kurš būtu labprātīgi izvēlējies dienestu. Augstskolā tikušos armijā neņēma, taču pastāvēja risks, ka vari nesavākt vajadzīgo atzīmju līmeni un netikt iekšā studentu saimē. Bez tam arī kara komisariātam bija savs izpildes plāns (padomijā viss bija pēc plāna), un gados, kad šie juta, ka iesaucamo skaits sanāks tāds paknapāks, sāka iesaukšanas pavēstes izsūtīt tūdaļ pēc vidusskolas absolvēšanas apliecības saņemšanas datuma, kad uzņemšana augstskolās vēl nebija sākusies. Tā nu prātīgākie jeb bailīgākie par izvairīšanos no dienesta sāka domāt jau laikus.

( sīkāk )