Tālajā 1788. gadā Sv. Romas imperators, Vācijas, Bohēmijas un Ungārijas karalis, Austrijas lielhercogs karalis, Jozefs II (1741-1790) nolēma izmantot situāciju, ka nav neviena spēcīga kaimiņa, kurš varētu iebilst pret spēku samēru pārkārtošanos Dienvidaustrumeiropā un mobilizēja 100 000 vīru lielu armiju, lai atņemtu Osmaņu impērijai Balkānus. Kara sākuma fāze solīja lielisku perspektīvu: karaspēks strauji virzījās uz priekšu, sīkajās avangarda vienību sadursmēs turki mūždien cieta sakāvi un bēga. Osmaņu impērija savāca 70 000 vīru lielu armiju – abas puses gatavojās izšķirošajai lielkaujai, kaut bija skaidrs, ka pie šāda spēku samēra turkiem nav ne mazāko cerību (Osmaņi sen vairs nebija tādi, kā savu varonīgo senču laikā).


( ... )