Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Augusts 13., 2017 
08:36 am - bnremzējošie faktori postpadomju sfēŗā
Tā vienkāršojot, postpadomju sfērā ir divi lieli mīnusi, kas bremzē attīstību: pliekanā urbānvide un nespēja stratēģiski domāt.

Vide - apdzīvoto vietu plānojums un dominējošā arhitektūra, - tāpēc, ka ļoti ietekmē tajā dzīvojošo ļaužu mentalitāti un pasaules skatījumu. Provinciālisms pliekanā, "hruščovīgā" dzīvojamās vides ainavā, neizbēgami rada provinciālismu jebkurā citā jomā. Šī iemesla pēc es, ja būtu kungs un ķēniņš, ar likumu noteiktu, ka katram pavalstniekam kā minimums 3 gadus jāpadzīvo Eiropā. Tas vienalga, ka šis tur mazgā redīsus uz rūpnīcas konveijera, vai stiepj cementa maisus jaunbūvē – galvenais, ka savām acīm kaut vai pa gabalu paskatās, kā ļaudis dzīvo (tas nekas, ka mitinās barakā kopā ar tādiem pašiem nēģeriem no Lietuvas un Polijas, jo vidi taču redz kaut vai pastaigājoties brīvdienās vai caur auto logu). Un tad, atgriežoties dzimtajā sādžā, protams, šis cilvēks fundamentāli nav mainījies - turpina trekterēt savu divlitrīgo vanagalu, klausīties Pērkonu un vaimanāt, ka valdīšana šamo negrasās uzturēt. Taču, tā miglaini atceroties Eiropā redzēto, saņemas un stundas laikā iztaisno zedeņu žogu, kas pussabrucis stāv vēl kopš vectēva laikiem, veco traktoru no pagalma vidus aizdzen aiz klāva, bet pagalma zālienu ņem un nopļauj – jo pat viņam iepaticies dzīvot glītākā vidē, bet "cūku kūts" mājā un pagalmā sāk radīt diskomfortu.

Nespēja domāt stratēģiski, labākajā gadījumā risinot tikai taktiskus ikdienas problēmu jautājumus, šķiet, ir raksturīga visām posttotalitārajām/autoritārajām vidēm. Latvijā tas, diemžēl, ir visai izteikti, jo pieradums pie dzīvesveida nemainīguma un tā, ka "kāds tur augšā" visu noteiks, visu atrisinās, bet es jau neko, pastāvējis vienmēr, bet kopš 1934. gada kultivēts visai apzināti. Rezultātā valsts pārvalde, sākot no pašvaldības un beidzot ar ministru kabinetu, ir kā armija, kurā nav neviena mācīta virsnieka, bet visos amatos - sākot no vada komandiera un beidzot ar ģenerālštābu, - ir seržanti, kas spēj domāt tikai rotas vadības līmenī, ne plašāk.
Attiecīgi darbojas arī visas valsts iestādes, vai tā būtu Valodas komisija, vai Ieņēmumu dienests: spēj tikai sodīt disciplīnas pārkāpumā notverto "ierindnieku", taču ierobežotā domātspēja neļauj stratēģiski plānot desmitgades uz priekšu (ar stratēģisko domāšanu saprotot "piecgadu plānus": uzraksta plānu un noliek plauktā ar labi padarīta darba sajūtu) un veidot darboties spējīgu kopumu.
Uzskatāms paraugs tam ir t.s. "oligarhu sarunas" – manuprāt pats svarīgākais tur nav, kas par ko runā un ko kā "shēmo" (tas, kā taisa politiku un desas, nevienu nesajūsmina), bet gan tikai viens: drausmīgais provinciālais seklums un aprobežotība, kas piemīt ļaudīm ar ļoti lielu ietekmi iekšpolitikā!
Un nav jau tā, ka lūk tai zivij galva sapuvusi, bet viss pārējais uz maizes liekams. Palūkojot visas pēdējo gadu "tautas akcijas" - vienalga, vai Maximas boikots, vai oligarhu leļlu dedzināšana, vai zāģējamas ābeles aizstāvēšana, vai cirkus ronīšu laišana brīvē, vai mežu apsaimniekošana piejūras zonā, - redzam, ka tiek kampaņveidīgi "ar lielgabalu šauts pa zvirbuļiem", izšķīstot sīkumos un nespējot skatīt problēmsituāciju plašākā perspektīvā.
Arī pats sevi analizējot, lieliski redzu sevī šo trūkumu (ko varu izskaidrot vai nu ar prāta trūkumu, vai augšanai un dzīvei pospadomju sabiedrības kopējā paradigmā – lai netraumētu pašcieņu, priekšoku dodu otrajam skaidrojumam).

Tāpēc visnotaļ skeptiski raugos uz tādiem kazusiem kā, piemēram, Āboltiņas atgriešanos diplomātiskajā dienestā. Var jau apelēt pie tā, ka viņa esot profesionāle, taču te jāatceras, ka jēdzienam "profesionālis" ir divas nozīmes: a) cilvēkam tā ir profesija, ar ko šis sev maizi pelna, jo neko citu tā īsti nemāk, b) izcilu iemaņu un prasmju raksturojums. Kaut kā šaubos, vai šis būs tas otrs gadījums.
Ir situācijas - un valsts, manuprāt, atrodas tādā, - kad labāk nomainīt lielāko daļu esošo "profesionāļu" pret mazāk pieredzējušiem, lai atbrīvotos no līdz šim dominējošās īstermiņa taktiskās domāšanas, kuras rezultātā, var teikt, LR vienkārši nav savas ārpolitikas, ir tikai reaģēšana uz situācijas izmaiņām (atcerēsimies, ka visi LR politikas "profesionāļi" savos amatos nonāca no nulles - kas bijusi sekretāre, cits bijis avīzes direktors u.tml., - un pieredzi uzkrāja tikai darbā).

Jāpadomā par to.
This page was loaded Nov 18. 2024, 3:50 pm GMT.