Kad filmēs turpinājumu kinofilmai "Rūdolfa mantojums", kā reizi šis Virzas raksts varētu būt scenārija pamatā:

"Valsts un tēvijas nodevēji.

Kamēr armija neatkāpjas un cīnas, vezdama pārdabīgas kaujas ar Latvijas ienaidniekiem, un izpelnīdamās lielo valstu apbrīnošanu, cer, galu galā, piespiest pie zemes visus savus pretiniekus, dziļā aizmugurē atņirdz zobus un taisās izraut pamatu zem kājām visiem mūsu ieguvumiem visnekrietnākā nodevība. Tie ir latvieši, pret kuriem ir vērstas šīs rindas. Tie ir lauku saimnieki, ne visi, bet lielākā daļa no viņiem, kuri būdami zemes īpašnieki, kuru rokās visas pārtikas vielas un, kopā ar to, nostāda bada stāvoklī Latvijas pilsētas un visus tos, kuriem nav tā laime būt par māju īpašniekiem. Re, viņi ir gatavi visu pārdot – gaļu, miltus, kartupeļus, bet ne tikai par to naudu, kuru izlaidusi mūsu valdība, bet par to, ko aizstāv Bermonts, fon der Golcs, Kolčaks un Deņikins, par krievu naudu. Kad pret Rīgu tika sagatavots Bermonta uzbrukums, lai diskreditētu Latvijas valsti un viņas valdību, spekulanti beidza pārdot preces par Latvijas naudu. Ieslodzīšana cietumā uz sešiem mēnešiem, izsūtīšana pār fronti, ārpus Latvijas robežām un nāves sodi panāca to, ka pāris dienās agrākais stāvoklis nostājas atkal savās robežās un tiesībās.
Tagad Bermonts daudzas pašos Rīgas vārtos un, lūk, lai viņam palīdzētu, lai vācu baroni un krievu ierēdņi atkal varētu uzsēsties uz nelaimīgās tautas pleciem, lauku saimnieki, tie, kuru rokās atrodas visa šīs vasaras lielā raža, liedzas ņemt Latvijas naudu. Viss Latvijas valsts mehānisms, strādnieki, pilsētu un lauku inteliģence, tie, kuri saņem savu algu Latvijas naudā, tiek nostādīti bezizejas stāvoklī. Un kamdēļ? Tamdēļ, ka zemes īpašniekiem ir nepatīkama neatkarīga Latvija, viņi netic tai un viņu acīs Latvijas valsts nauda ir tas pats, kas "kerenkas".
Nava vairs riebīgāka stāvokļa par šo, uz kādu ir nostājušies šie cilvēki. Armija cīnas uz dzīvību un nāvi, neapģērbta, aukstumā un tumsā, bet viņi ņem visu iespēju valstij viņai palīdzēt. Ierāvušies savu kažoku apkaklēs, viņi smejas par līķiem un asinīm, par veselas tautas varonīgu ideālismu.
Kad izgājušo gadu bruka Vidzemē lielinieki, tie bija tie paši saimnieki, kuri palika kurli pret visiem valdības uzsaukumiem. Nāca lielinieku terors, landesvēra briesmu darbi, bet rindas, kuras es rakstīju pirms lielinieku iebrukuma, vēl nava zaudējušas savu nozīmi.

Un smagie zemnieki, kas visus šitos gadus,
Nav karu jutuši, ne bēgšanu, ne badus,
Tiem sejā vienaldzīgā staro vienāds prieks,
Vai zemē tatārs, krievs vai vāciets valdnieks.
Ja pārdot, neatstājot savus kaktus siltus,
Var, simtkārtīgi pelnot, gaļu, graudus, miltus.
Ja sevī pilsonis to svešu neatrod,
Kas brīvībai un godam sevi visu dod,
Tad trulās dvēseles, nav diezgan nikna zvēra,
Ko es jums uzlaistu, lai ceļas posts bez mēra
Un būs tie kaimiņi, kas mira sendienās,
Kam nebūs piedzīvot lemts kauna ainas tās,
Ka latvietis, pret debess netaisnību kliegdams,
Ies apakš svešastības, verga plecus liekdams.

Viņi neko nava mācījušies un neko nava aizmirsuši. Nu ir pēdīgais laiks, savaldīt un uzlikt iemauktus viņu nekaunīgai iedzīvošanās kārei. Visiem tiem sodiem, ar kādiem Rīgā tika savaldīti spekulanti, divkārt pastiprinātiem, ir jākrīt uz laucinieku spekulantu, Latvijas naudas neņēmēju galvām, pastiprinātā kārtā tāpēc, ka viņi ir no mūsu pašu tautas. Latvijas saimnieciskā dzīve neko necietīs, ja, biedinājumu pārējiem, katrā pagastā redzamākie spekulanti tiek nosodīti. Valdības izdotie noteikumi pret spekulantiem un Latvijas naudas neņēmējiem jāizpilda bez kādas saudzēšanas.

Ed. Virza"

Virza Ed. Valsts un tēvijas nodevēji. // Latvijas sargs. Nr.180., 04.11.1919., 1. lpp.

Igauņu izturēšanās pret latviešu bēgļiem.
(iesūtīts)
Par igauņu izturēšanos pret latviešu bēgļiem, kuri atgriezušies caur Igauniju uz Latviju, presē līdz šim vēl nav rakstīts, bet tautā, kara iestādēs utt. daudz kas par to jau zināms, ka igauņi nelaiž nevienu latvieti cauri.
Gribu kā piemēru pievest gadījienu par savu ceļošanu.
Nodzīvoju vairākus gadus Maskavā. Nevarēdams sagaidīt komunistu valdības izbeigšanos un neizturot turienes apstākļus, nodomāju doties uz Latviju caur Igauniju. (..) tādēļ ka igauņi noslēguši mieru ar Krieviju un tādēļ domājams, vieglāka frontes pāriešana, turpretim latviešu frontē notiek kaujas. Nobraucis līdz Pleskavai, devos uz Igaunijas fronti un samērā diezgan viegli iekļuvu Igaunijā. Netālu priekš Verro stacijas tiku aizturēts un tā kā pēc saviem dokumentiem biju no Krievijas, tiku arestēts; visa nauda un bagāža atņemta un pats ievietots krātiņā pie štāba Pečoros.
Pie izmeklēšanas dabūju redzēt un dzirdēt, ka no kaut kādām draudzīgām attiecībām ar Latviju neesot ne vēsts un ka neesot ne mazākās cerības tikt caur Valku uz Rīgu. Pēc 5 dienām man paziņoja, ka pēc likuma neesot tiesības neviena latvieša laist cauri un tāpat uz likuma pamatu mana nauda konfiscēta. Prombraukdams no Maskavas, pārdevu visu savu iekārtu un drēbes, tā ka man bija klāt ap 20,000 rbl. domes un cara naudas. Ka šeit nav darīšana ar likumu, bet gan ar piesavināšanos, par to daudz jau dzirdēju Igaunijā, redzēju no tā, ka 10,000 rbl. domes naudas man atdeva atpakaļ, turpretim 6,000 rbl. cara naudas (500 rbl. gabalos) paturēja. Pie visas šīs lietas tas galvenais bija atpakaļ sūtīšana uz Krieviju. Apmēram 80 verstis bija jānoiet kājām zaldātu pavadībā (tas bija apm. marta mēn. vidū), tad pāri Pleskavas ezeram un ezera vidū mani zaldāti atlaida uz Krieviju... Ievērojot silto laiku, ledus bija apklāts ar ūdeni, izgāzos ledum cauri un tikko nenoslīku. Šeit redzama nežēlīga latviešu pazemošana, jo viņi taču varēja līdz krievu robežām nosūtīt pa zemes ceļu vai ar vilcienu. Par līdzīgiem gadījumiem daudz esmu dzirdējis arī no citiem.
O.K.

Igauņu izturēšanās pret latviešu bēgļiem. // Latvijas Sargs. Nr.143., 30.06.1920.