Savā "Florences vēsturē" Nikolo Makiavelli apraksta kauju pie Angiari (Battaglia di Anghiari, 29.06.1440.) starp Milānas hercoga Viskonti (Filippo Maria Visconti; 1392-1447) karaspēku no vienas, un Florences, Venēcijas un pāvesta armijām no otras puses. Venēciešu jātnieki apturēja milāniešus uz vienīgā tilta, ļaujot savai armijai atstāt nometni un izvērsties kaujas kārtībā. Milānas avangardam kondotjēra Nikolo Pičinīnō (Niccolò Piccinino; 1386-1444) tikai pēc vairākkārtējiem uzbrukumiem beidzot izdevās salauzt 300 venēciešu pretestību sagrābt tiltu un šķērsot upi, taču tur viņu labo flangu apturēja un piespieda atkāpties pāvesta karaspēks. Pēc četru stundu ilgas kaujas tiltu šķēršojušie Milānas spēki tika ielenkti, un tiem nekas cits neatlika kā atzīt sagrāvi.



Stāsts beidzas ar autora rezumējumu: "Nekad vēl vēsturē neviens iebrukums svešā teritorijā nebija uzbrucējiem bijis tik bezrūpīgs un drošs: pie absolūtas armijas sagrāves, pie tam kauja ilga četras stundas, bojā gāja tikai viens cilvēks, un tas pats nevis no īpaši spēcīga cirtiena vai brūcēm, bet gan nejauši novēlās no zirga un tika pārējo sabradāts". Kā norāda Makiavelli, tas vispār bijis raksturīgs karadarbībai kā tādai: "Ļaudis agrāk karoja bez bēdu: cīnījās jāšus, iekalti stiprās bruņās, kas sargāja tos no nāvējošiem cirtieniem. Ja arī kāds padevās gūstā, tad nevis tāpēc, lai izbēgtu no nāves, bet gan tāpēc, ka ticis uzveikts" [Florences vēsture, V, XXXIII]

( ... )