Sēžot pagalmā piesaulītē, un pūšot zilajās debesis dūmu (bezdarbnieka statusa pozitīvais aspekts), aizdomājos par selektīvās historiogrāfijas ērkšķaino ceļu.

Vērojot no malas cirku internetos, kas pārņēmis kaujas pie Oršas gadadienu - baltkrievu vēsturnieku traktējumā tajā uzvaru guvuši baltkrievi, krievu - maskaviti, lietuviešu - leiši, poļu - poļi utt., viens otru apkaro un gāna, - jāpabrīnās, cik klusu un nemanāmi pirms 13 gadiem tika atzīmēta cita "aziātu ordu" sagrāve, proti, 1502. gada 13. septembrī pie Smoļinas ezera notikusī grandiozā kauja, kurā spožu uzvaru pār maskavitiem guva mūsu pašu Ordeņa mestra fon Pletenberga vadītā livoniešu armija (zinu, zinu, ka kārtīgam latvietim tā nav "mūsu", taču es uz īstenā statusu nepretendēju, tātad drīkstu uzskaīt par savu). Nebija īsti kam celt nacionālā pašlepnuma karogu šajā sakarā. Latviešu un igauņu historiogrāfija koncentrējusies nevis uz zemes, bet uz selektīvi etnisko vēsturi, t.i. livoniešu uzvara nekādi neiekļaujas patriotiska paradigmas rāmjos (jo izcelt tikai zemnieku kājnieku masas varonību, noklusējot bruņniecības un algotņu devumu, kā arī vadību īsti nesanāk), krievu vēsturniekiem tēma ne visai patīkama. T.i. nevienam nav iemesla ne jubilejas monētas kalt, ne konferences rīkot, ne rakstu krājumus ar pompu publicēt. Arī vācu vēsturniekus maz interesē, kas pirms simtiem gadiem noticis kur ellē ratā terra incognita pierobežā, un tikai mazskaitlīgajās baltiešu jeb baltvācu vēsturnieku aprindās tika klusu un pieticīgi atzīmēta Voltera fon Pletenberga 450. nāves gadadiena. Tas arī viss. Kopš 1849. gada fantāzijām un emocijām pārbagātā, taču mūsdienu zinātnes prasībām ne visai atbilstošā Kunica sniegtā kaujas apraksta, šķiet, nekas jauns baltvācu devumā klāt nav nācis.

Dīvainā kārtā uz šo brīdi visnopietnākā kaujas pie Smoļinas analīze ir sastopama nevis kādā skrupulozo vācu pandektā, bet gan klasiskajā padomju historiogrāfijā. Vispirms Kazakova (Н.А. Казакова) devusi nelielu aprakstu visai zināmajā "Русско-ливонские и русско-ганзейские отношения" (1975) sējumā, bet pēc tam Besudnova (М.Б. Бессуднова) to nopietnāk analizējusi savā publikācijā "Походы магистра Вольтера фон Плеттенберга на Псковщину в 1501 и 1502 годах" (2007), aplūkojot avotos sastopamās ziņas par kauju. Pie tam abas autores kā pašsaprotamu atzīst livoniešu uzvaru pār Maskavas lielkņaza Joana III armiju, kuru, starp citu, komandēja vojevoda Daniils Šeņa (Даниил Щеня) kurš pirms diviem gadiem bija smagi sakāvis lietuviešu Ostrožas hetmaņa spēkus kaujā pie Vedrošskas, t.i. nebija nekāds iesācējs kara lietās.

( sīkāk )