Tatjana Tolstaja
"90-60-90"

BET MAN, OŅEGIN, ŠIS KRĀŠŅUMS...
Mēs šaušalīgi vālamies novājēt. Bet kamdēļ gan, jājautā, novājēt? Daudzās kultūrās kārnums nebūt nav vērtē, to drīzāk uztver kā slimības pazīmi. Krievu valodā "vājš" (худой) ir vārda “slikts” sinonīms; pagājušajā gadsimtā visos sabiedrības slāņos, izņemot aristokrātus, cienīja “apaļīgas”, “pilnīgas” un “kuplas” – tirgotāju sievās vērtēja “kāšņumu” un “staltumu”. “Krāšņs augums! Kaut tūlīt uz anatomikumu” – teica Bazarovs, slēpdams erotisku sajūsmu aiz cinisma maskas. Dienvidos liekais svars nerada nekādus iebildumus. Maskavas resnītes vienmēr atgriezušās no dienvidu kurortiem patīkami izbrīnītas: redz kā Ukrainā sajūsminās par ar rokām neaptveramo! Kaukāzā uzskata, ka “sieviet' jābut resn' un meln'; ja ļot' resn' – var būt balt'”. Milosas Venēra – visai jauka pilnīga dāma. Arī “Trīs grācijas” nav nekādi kaulu kambari. Par Rubensa sievietēm nemaz nerunāsim. Bet neolīta “venēras” tām visām var dot pat visai pamatīgu handikapu.
No otras puses, attīstītākās kultūras, kuras tiecas uz izsmalcinātību (vārds “izsmalcinātība” vien jau liecina pats par sevi), vērtē sievietē kalsnumu, bālumu, gaisīgumu, slaidumu, šaurus gurnus, plakanas krūtis, neķermenību. Zemnieks sajūsminās par sievišķa sārtajiem vaigiem, savukārt apriņķa pilsētas kundzītes dzer etiķi, lai iegūtu aristokrātisku bālumu. Nepreciet kursistes, tās resnas kā sardeles! Mūsdienu masu kultūra arī orientēta uz kalsnumu. Supermodele Keita Mosa ar savām skeleta uzbūves uzskates līdzekļa cienīgajām proporcijām mums šķiet daudz pievilcīgāka par kuplām tirgussievām. Resnums atgrūž. Ja varētu izvēlēties, mēs mainītu visas Venēras sārtvaidzes spoguļu priekšā pret citu skaistuma ideālu: dzērves kājām, kuras vainago veļas dēlis.

( ... )