Lasu Artura Heniņa "Ventas sakta" (Preses nams: Rīga, 2002. ISBN 9984-00-423-6)- novadpētniecisku Skrundas vēstures aprakstu. Ļoti foršs, gana noderīgas informācijas. Taču viens man iekrita sirsniņā, lasot par 1905. gada notikumiem.
Stāstīts, kā skrundenieki 1905. gada decembra pirmajā pusē izdomājuši, ka vajadzētu tā kā Rudbāržu barona pili nodedzināt. Paša barona tur nav bijis, taču tā derdzīgā ēka kā 700 verdzības gadu simbols lepni slējusies tāda tīra un kārtīga kā dadzis baurim dibenā:
"Tas apzinīgajiem skrundeniekiem nepatika. Viņi nolēma izsvilināt šo ligzdu. (..) Gadījās arī pats muižas pārvaldnieks un nobijies lūdza Rudbāržu rīcības komitejas vārdā, lai mēs istabas nepielāčojot ar savām dubļainajām kājām. Zommers tam zem deguna pabāza Erdmaņa izrakstīto pavēli par muižas dedzināšanu, (..) - Tūliņaizvāciet laukā savu personīgo īpašumu no pils! - es uzsaucu meitām un pārējiem muižas dienderiem. - Bet barona mantu neaiztikt! Nu sākās paniska mantas glābšana. Vilka skapjus, gultas, aizsaiņus. (..) Kad iznācām no pils, muižas ļaudis vēl arvien vilka "savas" mantas. Parkā to jau bija sakrauta liela kaudze. Visvairāk mantu bija resnajam pavāram (..) Zommeram kāda meita klusu pačukstēja, ka pavārs velkot laukā barona mantas, uzdodams tās par savām. (..) Esmu dzīvē redzējis daudz komisku situāciju un skatu, bet kaut ko līdzīgu ainai, kas norisinājās ar resno pavāru, neesmu redzējis. Pavārs sāka trīcēt, nokrita ceļos un nevarēja izrunāt neviena sakarīga vārda (..) lepnajā bibliotēkā sametām grāmatas uz grīdas un likām tās ar petroleju aplaistīt. (..) irlavnieks, kas jau bija "speciālists" šajās lietās (uz viņa birkas stāvēja trīs nodedzinātas pilis), lika izlaistīt mazas petrolejas strūkliņas no bibliotēkas pa citām istabām abos pils stāvos. (..) Bija rāma nakts. Liesmas cēlās stāvus gaisā (..) Rudbāržu pils bija ļoti lepna ēka un stāvēja augstā kalna galā. No turienes uz visām pusēm bija redzams, kā gan šur, gan tur tālākā apkārtnē liesmoja baronu pilis. Vēsture ir saskaitijusi, ka Rudbārži bija tikai viena no četrdesmit Kurzemes baronu pilīm, ko nodedzināja satracinātie zemnieki." (250.-253. lpp.) "Rudbāržos bija liels spirta brūzis, kas līdz latviešu revolucionārās varas dienām bija pieražojis pilnus rezervuārus. (..) Uz Rudbāržiem ļaudis sāka doties no malu malām, gan kājām, gan braukšus - kā dienā, tā naktī. Kā drudzis bija sagrābis ļaudis. (..) spirtu gan nesa, gan veda pudelēm, krūkām, karlīnēm, enkurēm, drunešiem un citiem traukiem. Svinēja lielus brīvības svētkus." (249. lpp.) Sadzērušies latviešu zemnieki vai ik dienu braukuši uz muižas iršu (briežu) dārzu izšaut briežus un stirnas, kas tur dzīvoja iežogojumā, to pilnībā iznīcinot. (256. lpp.) - Tas viss tiek aprakstīts ar lepnumu un aizrautību, tb nepārprotami tiek atzīts par labu esam.
( turpinājums )![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}