Ja savulaik uz Bankovska parādīšanos publicistikā raudzījos skeptiski (piedodiet, dārgie literāti, tak māka smuki spēlēties vārdiem vai smuki glaznot, tb izcilība kādā jomā nekādi nav saistīts ar spriestspēju kopumā - ja rakstniekam/māksliniekam tāda piemīt, tas drīzāk izņēmums, nevis norma), tad pēdējā laikā atķeksēju, ka šo tipiņu atzīstu gudrāku par sevi. Tik saprātīgi noformulēt man nāktos daudz grūtāk, un nez vai maz izdotos.
Varbūt tāpēc tepat Cibā pagājušo nedēļu, kad izteicu identisku domu, proti, ka ne jau nelatviešu bērnudārzu audzēkņu nespēja mīlēt Raini apdraud to latviešu valodu, bet gan, kā Pauls saka, tas ka "jau tagad vairums pieaugušo latviešu valodas pratēju vienu vai otru preambulas uzmetumu diktātā (vai, nedod Dievs, atstāstījumā) bez kļūdām diezin vai spētu uzrakstīt. Un tas ir beigu sākums", oponenti mani pieklājīgi nolika pie vietas ar rezumējumu, ka tik garlaicīgu un aplamu prātojumu neesot vērts komentēt un diskusijai nav vietas. Tā nu par tēmu vairs neizsakos, bet PB rakstu iearhivēšu arī te (ja nu tas Satori noklājas, lai nepazūd). Lai ir autoritatīvs avots, uz ko atsaukties, jo ja es pasaku, tas muļķis, aber ja Bankovskis tā teicis, tad oponents spiests iedziļināties, kas teikts.

Uzvārds man ir no vecvectēva. Viņš bija polis, piedalījās poļu muižnieku dumpī, tika izsūtīts uz Sibīriju, pēc tam Lietuvā satika manu vecvecmammu latvieti. Manu vectēvu 1906. gadā Viļņā notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju. Pirmā pasaules kara beigās viņš tika iesaukts armijā un Rīgā kopā ar citiem latviešu strēlniekiem iebrauca jau pēc Latvijas valsts nodibināšanas 20. gadu sākumā. Te viņš apprecēja manu vecmāmiņu. Viņa bija vāciete. Un arī vectēvs, kad iedzēris, mēdzis itin labprāt runāt vāciski.

Vecvecmamma no mammas puses bija krieviete, muižas dārznieka meita. Viņu mans vecvectēvs latvietis satika Krievijā. Kad bija nomirusi dārznieka sieva, meiteni savā ģimenē bija uzņēmis un uzaudzinājis muižas īpašnieks – cara armijas ģenerālis. Tā nu vecvecmamma bija arī ģenerāļa audžumeita. Mammas papu – manu vectēvu – Otrā pasaules karā vācieši saņēma ciet uz ielas un piespiedu kārtā aizveda strādāt uz Dāniju. Viņš nomira Zviedrijā, Latvijā tā arī vairs neatgriezies.

Esmu dzimis nevis Latvijā, bet Latvijas PSR, un mani vecāki ir latvieši. Neatkarīgā Latvijā dzimuši, bet pēcāk padarīti par Padomju Savienības pilsoņiem. Es esmu latvietis. Mana valoda ir latviešu valoda. Mana valsts ir Latvija. Es ne mirkli par to neesmu šaubījies. Un apzinos, ka neko no tā visa nav bijis manos spēkos kaut kā ietekmēt vai mainīt. Vectēva rakstīto vēstuli, ko viņš pudelē bija iesviedis jūrā brīdī, kad vācu kuģis gāja garām Kolkai, piekrastes ļaudis bija sagadīšanās pēc atraduši un pārsūtījuši omei. Iespējams, tie bija lībieši. Tā tas vienkārši bija. Manis vēl nebija.

( turpinājums )

Ne tikai dievzemītē, bet praktiski visur civilizētajā pasaulē pēdējās desmitgadēs ir populārs strīds par "nacionālās vēstures" pasniegšanu skolās, tās neatbilstību akadēmiskajām prasībām un zinātnes atziņām. Metri gānās, ka tas viss ir ideoloģiski angažēts un neobjektīvs, vienpusīgs, pretējā nometne plēš kreklus un apelē pie tautas svētumiem utt. Aizmirstot, ka patiesi objektīva var būt tikai visas cilvēces vēstures mācību grāmata, pie nosacījuma, ka to sarakstījis kāds pētnieks no Suņa zvaigznāja īsi pēc pasaules gala.

Manuprāt tas viss gana bezjēdzīgi, jo runa ir par diviem atšķirīgiem fenomeniem, kam kopīga ir tikai daļa nosaukuma ("vēsture") un retrospektīvais skatījums, nevis vienas nozares dažādiem traktējuma virzieniem.

Nacionālās vēstures gadījumā svarīga ir tikai mācību grāmata - "īsais kurss, - kas tā vai citādi indivīda acīs dara pievilcīgu piederību kādai kopībai, ko dēvē par "tautu" vai "nāciju" (tas gluži nav viens un tas pats, kaut precīzu definīciju nav). Tā ir vienīgā nacionālās vēstures funkcija, jo nav cita racionāla pamatojuma, kāpēc tīnim jāapgūst tikai vienu Zemes pleķīti skārušo visai nejaušo vēsturisko notikumu uzskaiti, izolēti no visas cilvēces vēsturiskajiem procesiem, un pilnībā ignorējot loģisko secinājumu ķēdes un pētniecības metožu mehānismu. Attiecīgi, nacionālajai vēsturei (kas nav izziņas/izpētes joma, bet gan mērķtiecīgas apmācības priekšmets) nav citas jēgas kā vien atražot to domāšanas paradigmu, kas ļauj uzturēt vīziju par "tautu" nākamajās paaudzēs. T.i. politiski un sociāli tā ir visai nozīmīga un nepieciešama funkcija.

Zinātnē, pat tik naratīvā kā vēsture, ir savi metodoloģiskie noteikumi un principi. Nacionālās vēstures gadījumā no tiem lielāko tiesu jāatsakās, jo pats nacionālās vēstures apraksta veidošanas mērķis ir panākt emocionālas kopības un pēctecības sajūtu. Tātad aprakstam jābūt pozitīvam, jo negācijas pagātnē neveicina nacionālo lepnumu un piederību, bet dažkārt var ietekmēt pat pretēji. No tā jāizvairās, jo uzdevums ir attēlot pagātnes ainu maksimāli pievilcīgu no viena skatu punkta, lai nacionālās vēstures apguvējs justu piederību un lepnumu, ieaudzinātu šīs emocijas pēcnācējos. Tas savukārt nav iedomājams zinātnē, kas nevērtē - labs/slikts, - bet pēta un cenšas maksimāli objektīvi rekonstruēt (šai ziņā vēsturnieka pieeja neatšķiras no kriminālizmeklētāja pieejas, pētot pierēdījumus un cenšoties rekonstruēt nozieguma ainu, vai entomologa pieej, pētot dažādu skudru dzīvi).

Tāpēc zinātnes pārstāvjiem, manuprāt, vispār nav jāiesaistās diskusijās par vēstures mācīšanu pamatizglītības sistēmā, jo tam ar zinātni nav nekāda sakara. Biologi tak neskrien uz TV studiju vaimanāt, ka bērniem domātā ilustrētā enciklopēdijā ierakstīts: "sviests ir dzeltena viela, ko ziež uz maizes", tad kāpēc vēsturnieki to mēģina darīt? Skolās audzina pilsoņus, kuriem jāzina nu tās vispāratzītās vērtības, un zinātnes pārstāvjiem tikai pa laikam jāuzmet aci, vai politiskās nepieciešamības ietekmē pedagogs nesāk bērniem stāstīt, ka Koperniks bijis sieviete ( (c) "Nākotnes amazones") vai Heopsa piramīdu marsieši būvējuši, tb aplamības. Bet ar pārējo lai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs ņemas uz nebēdu - vidusmēra pilsonim ir jābūt patriotam, jāmaksā nodokļus, jāvēl, nevis jāorientējas Bizantijas monetārajā sistēmā vai Ragnāra Ādasbikses karagājienu secībā.

Ar vēsturi kā zinātni nacionālajai vēsturei kā mācību priekšmetam sakars visnotaļ minimāls, un to nav vērts mākslīgi izdomāt. Nevis finansējuma trūkums, bet šī ir lielākā problēma: zinātne tiek jaukta ar "vēsturi" kā mācību priekšmetu, sabiedrībai/varai prasot no zinātnes, lai tā zināmā mērā dublētu un papildinātu šo mācību priekšmetu, nevis nodarbotos ar izziņu. It sevišķi, ja pat daudzi zinātnē iesaistītie pakļāvušies un noticējuši šai prasībai, pašpozicionējot sevi kā sabiedrības skolotājus, nevis pētniekus.

Principā nevar ticēt nevienai vēsturiskai liecībai fotogrāfijā, ja tā "piepeši atrasta" kur pēc 1980. gada (ja nav dzelžainu pierādījumu, ka tā patiesi putējusi kāda archīva plauktā un fiksēta krietni agrāk, tikai nav izmantota, un arī tad labāk pārbaudīt).

Uzdevums iz padomju laika vidusskolas mācību palīglīdzekļa. Ievadā teikts: "Задачи не требуют специальных знаний для их решения. К ответу ведёт путь строгого логического рассуждения." (Uzdevuma atrisināšanai nav nepieciešamas nekādas īpašas papildu zināšanas. Atbildi atrod loģisku spriedumu ceļā.).